Tagad viņam uzticēta mūsu gaļas kūpinātāju interešu aizstāvība ES. Kaut gan laika ir maz - tikai līdz septembrim, D. Šmits Dienai atzīst, ka gūt Latvijai labvēlīgu risinājumu nav nereāli. Viņš uzskata, ka ir iespējams panākt, lai izmaiņas uz kādu laiku tiek atliktas un varētu veikt padziļinātus pētījumus, kas pierādītu normas aplamību.
Lielāka skaidrība par to, kuras valstis Latviju atbalstīs šajā jautājumā, būšot nākamnedēļ. Tagad jau notikušas diskusijas vietējā līmenī, tāpat paši mājražotāji pieteikušies veikt analīzes, lai noteiktu benzpirēna līmeni savā produkcijā. Līdz ar šiem datiem būs vieglāk apzināt, kāda ir reālā situācija un cik lielu kaitējumu uzņēmējdarbībai varētu nodarīt normas stāšanās spēkā.
Pirms normas pieņemšanas 2011. gadā aktuālos datus par situāciju iesniedza tikai 17 valstis. Tas nozīmē, ka EK pieņēma lēmumu, nezinot, cik aktuāli tas ir pārējām ES dalībvalstīm. «Latvija EK iesniedza astoņu produktu mērījumus. Tajā pašā laikā Vācija, kas pati šo regulu gatavoja, iesniedza 6300 mērījumu. Var jau teikt, ka iesniedzām maz datu, bet tas vismaz bija kaut kas, daudzas valstis to neizdarīja vispār,» atklāj D. Šmits.
Diskusijas par šo problēmu notika arī Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē, kur zemnieku pārstāvji uzstāja, ka kūpinājumiem jāpiešķir nacionālā produkta statuss. Zemnieku federācijas vadītāja Agita Hauka pēc sēdes bija apmierināta: «Esmu ļoti priecīga, ka visi uzskata, ka kūpinājumi ir tradicionāls produkts, ka tas ir jāsaglabā. Mājražotāji ir gatavi taisīt analīzes, kas nav lēti, maksā apmēram 90 eiro. Bet viņi ir gatavi to darīt, lai pārliecinātos, ka neindē cilvēkus. Uzskatu, ka galvenais ir nemaldināt pircēju, lai viņš zina, ko pērk, lai zina, cik liels ir konkrēto vielu daudzums.» Arī Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš uz ideju raudzījās cerīgi un sacīja, ka ministri kopā ar mājražotājiem pie tā strādās un mēģinās to pierādīt Briselē.
Tajā pašā laikā D. Šmits norāda, ka līdz galam izpratnes par to, ko ir un ko nav iespējams panākt Eiropā, sēdē nebija. Viņš uzsver, ka nacionālo statusu šajā gadījumā piešķirt nav iespējams. «Šāda produkta statusu piešķir vienam noteiktam produktam. Bet te taču nav viens produkts, to ir simtiem,» skaidro D. Šmits.
Saeimas Eiropas lietu komisijas pārstāvis Atis Lejiņš (Vienotība) tik pesimistiski uz šo situāciju gan neraugās. Viņš Dienai teic, ka «uz EK jāiet ar faktiem, tikai tad kaut ko var darīt». Deputāts arī prognozē, ka mājražotāji turpinās kūpināt gaļu arī par spīti EK izvirzītajiem nosacījumiem. «Kurš tad ies tur pētīt, kāds tas benzpirēna līmenis ir. Tagad taču arī tos pētījumus neviens īsti neveic, zinātniskais institūts Bior veicis vien divas pārbaudes,» atklāj A. Lejiņš.
Izrādās - iemesls, kāpēc tikai tagad Latvija sākusi iebilst pret normu paaugstināšanu, ir gaužām vienkāršs. A. Hauka atklāj, ka laikā, kad EK pieņēma normu, gaļas kūpinātāju bijis maz. Gaļas kūpināšanas kultūra kā mājražošana strauji attīstījusies pēdējo divu gadu laikā, jo Zemkopības ministrija šāda veida uzņēmējdarbībai ļāvusi strādāt atvieglotā režīmā, nav bijis tik strikta birokrātiskā sloga.
Lai saņemtu ES preču zīmi, ir jāapliecina, ka produkta recepte vismaz 25 gadu garumā ir nodota no paaudzes paaudzē. Līdz šim tā piešķirta vairāk nekā 40 produktiem. Latvijā to saņēmis sklandrausis un salinātā rudzu rupjmaize.