Apstrīdētā norma nosaka, ka civilprocesā ar lietas vešanu saistītie izdevumi, kuru atlīdzināšanu var pieprasīt puse, kuras labā taisīts spriedums, no otras puses, cita starpā ir izdevumi par advokāta palīdzību. Iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar iesniedzēja tiesības izvēlēties pārstāvi civilprocesā un sūdzības iesniedzējam pozitīva sprieduma gadījumā saņemt atlīdzinājumu par pārstāvim, kurš nav advokāts, veikto samaksu par lietas vešanu tiesā. Iesniedzēja ieskatā apstrīdētajā normā vārds «advokāts» būtu aizstājams ar vārdiem «likumā paredzētais pārstāvis». Tas nozīmē, ka pieteicējs vēlas, lai tiesa no zaudējušās puses piedzen tiesāšanās izdevumus par pārstāvību civillietā ne tikai advokātam, bet arī jebkurai citai personai, kas ir bijusi pārstāvis tiesā.
Kādas, jūsuprāt, tad varētu būt galvenās negatīvās konsekvences, ja pieteikums tiktu apmierināts?
Pirmkārt, tiktu mazināta atšķirība starp zvērinātu advokātu jebkuru citu pārstāvi civilprocesā. Otrkārt, tā rezultātā samazinātos procesa efektivitāte, jo tajā piedalītos mazāk profesionālu juristu. Treškārt, valsts zināmā mērā radītu nevienlīdzīgu attieksmi pret zvērinātiem advokātiem, jo viņiem aizvien saglabātos profesionālā (disciplinārā) atbildība par savu darbību (piemēram, klienta noslēpuma saglabāšanu, neatrašanos interešu konfliktā), savas civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, pienākums turpināt savas kvalifikācijas celšanu, bet civilprocesā tiks pieļauta līdzīga dalība juristiem, kuriem gan nebūs jāievēro šādas prasības. Ceturtkārt, tiks mazināta personu drošība, jo nebūs iespējas aizsargāt sevi pret sliktu pakalpojumu citādi, kā tikai tiesājoties un prasot zaudējumu atlīdzību. Tātad pieaug risks tikt iesaistītam papildu tiesvedībās. Piektkārt, kāda būs kontrole par neadekvātu uzstādīto rēķinu pamatotību. Sestkārt, kā tiks ierobežota nepamatota vēlme tiesāties? Septītkārt, jautājums par ētikas ievērošanu šādu personu darbībā ir vispār lieks… To, ka tiesnešiem ir grūtības procesos ar neadvokātiem, apliecina arī Tiesnešu kopsapulcē pieņemtais lēmums par atbalstu advokāta procesam, t. i., paredzot, ka noteiktas kategorijas lietas tiesā varētu vest tikai ar advokāta starpniecību.
Varbūt mēs saskaramies ar konceptuālu mēģinājumu «mīkstināt» profesionālo regulējumu vispār?
Atļaušos jums nepiekrist. Šis nav gadījums tik daudz par profesionālo prasību «mīkstināšanu», cik par nevienlīdzīgu noteikumu noteikšanu dažādiem spēlētājiem. Faktiski jārunā par valsts politikas nekonsekvenci. No vienas puses, tiek runāts par vēlmi sakārtot tiesvedību, lai tā būtu ātra, no otras, - tiek radīts lielāks, atvainojiet, bardaks.
Ņemot vērā jurista izglītības lielo popularitāti mūsu brīnišķīgajā jaunajā paaudzē, šī tēma droši vien būtiska arī topošajiem profesionāļiem?
Teikšu tā: diez vai tas nevienkāršotu profesionālos standartus, taču tas varētu radīt vispārējās juridiskās kvalitātes samazinājuma risku. Vairs nebūs nepieciešams iegūt praktisko pieredzi vairāku gadu laikā un apliecināt savas profesionālās zināšanas eksāmenā, lai varētu pārstāvēt personu tiesā un par to pieprasīt izdevumu atlīdzinājumu no otras puses. Zūd jēga kaut ko darīt vairāk, ja var darīt gandrīz to pašu kā advokāts, neuzņemoties lielāku personisku atbildību. Kopumā tas vājinās tiesu sistēmu. Kā cīnīsies tiesneši par šādu juristu nekorekto uzvedību procesā - kam sūdzēsies? Valsts jau nekontrolē šo juristu darbību. Vai mēs gribētu iet ēst restorānā, kur pie plīts esošā pavāra māku neviens nav pārbaudījis un nekontrolē, kādu pārtiku izmanto ēdienu gatavošanā un vai tas notiek tīros traukos un ar tīrām rokām?
Kā šādas situācijas tiek regulētas citās valstīs?
Vairāku valstu civilprocesa likumi paredz, ka tiesā vispār var būt pārstāvis tikai advokāts - tā tas ir, piemēram, Vācijā un Austrijā. Tādēļ jau mūsu pastāvošajā liberālajā regulējumā, atceļot nosacījumu, ka par juridiskās palīdzības sniegšanu ir atlīdzināmi izdevumi, ja ir ticis izmantots advokāts, faktiski advokāts tiek izslēgts no tiesu varai piederošu personu loka. Tad varbūt nākotnē varētu krimināllietu izmeklēšanu uzticēt paralēli policijai arī detektīviem vai vienkārši juristiem un tiesas spriešanu atdot tām daudzajām šķīrējtiesām? Lietas virzīsies ātri, un būs ieekonomēti valsts budžeta līdzekļi. Ir jāsaprot, ka noteiktas valsts funkcijas, t. sk. arī tiesības uz taisnīgu tiesu, ko realizē advokāts, ir saistītas ar tiesībām un pienākumiem, kā arī ierobežojumiem. Ja, veicot dažādus «uzlabojumus», skatījums netiks pievērsts no valstisko funkciju realizācijas viedokļa, tad mūs sagaidīs lielākas problēmas lietu izskatīšanā tiesās.