Ieroči šajā karā var būt ne tikai valūtu devalvācija, bet arī dažāda veida protekcionisms kursa pazemināšanai un zema kursa noturēšanai. Teorētiski globāla mēroga valūtu kari novestu pie pilnīga starptautiskās finanšu sistēmas sabrukuma un nekontrolējamas inflācijas.
Vienlaikus par valūtu kariem pastāv radikāli atšķirīgi viedokļi. Pēc vairāku politiķu un ekspertu domām, valūtu kari jau rit pilnā sparā vai arī pastāv reāli šādu konfrontāciju draudi. Par valūtas kara sākšanos 2010. gada septembrī publiski paziņoja toreizējais Brazīlijas finanšu ministrs Guido Mantega, izraisot milzu rezonansi plašsaziņas līdzekļos.
Patlaban izplatīts ir arī viedoklis, ka jēdzienu «valūtu kari» lietot nav pamata. «Centrālās bankas vienkārši dara, kas tām jādara un ko vienmēr darījušas. Tās veido monetāro politiku atbilstoši saviem iekšējiem mērķiem un uzdevumiem. Sākoties krīzei, tām nācās izmantot netradicionālas metodes, lai atdzīvinātu ekonomikas,» laikrakstā The Financial Times pēc šī gada G20 valstu Maskavas sanāksmes apgalvoja bijušais Šveices Nacionālās bankas vadītājs Filips Hildebrads, kurš konkurenci starp monetārajām politikām uzskata par valstu iekšējiem procesiem.
«Tas ir karš pret vāju pieprasījumu, augstu bezdarba līmeni un deflācijas spiedienu. Pasaules ekonomika tiktu pakļauta daudz lielākiem riskiem, ja centrālās bankas neietu pa šo ceļu. Šīs monetārās batālijas ir attaisnojamas un likumīgas,» domā F. Hildebrads.
Arguments, kuru bieži piemin valūtu karu esamības noliedzēji, ir secinājums, ka brīvi konvertējamo valūtu tirgū konvertēšanas cenas faktiski atrodas nevis valstu centrālo banku, bet gan valūtu spekulantu kontrolē. Daži eksperti pat uzskata, ka gadījumā, ja neizdosies būtiski ierobežot valūtas jeb finanšu spekulantus, pasaulei drīzā nākotnē nāksies pāriet uz principiāli jaunu valūtas sistēmu.