8. jūlijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Mazajā zālē atklāj gleznotāja mantojuma kolekcijas darbu izstādi Ainava. LNMM testamentārajā novēlējumā ir saņēmis visu Borisa Bērziņa mantojumu - gleznas, grafikas darbus un tūkstošiem zīmējumu. Un zīmēt, kā zināms, viņam patika ļoti. Dažs labs padomjlaiku funkcionāra «referāts» avīzē kļuvis erotiskāks, kad Bērziņš ar zilu pildspalvu pārzīmējis to pēc sava prāta - pārklājis ar saviem rembrantiski kuplo dāmu gurniem, mugurām un brunčiem. Līdzīgs liktenis nereti piemeklēja arī mākslas vēstures grāmatu lapas.
«Savā daiļradē Boriss Bērziņš bija visai noturīgs tēmu un sižetu izvēlē, bet daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmības meklējumos. Ainava kā žanrs viņu saista, sekojot dabas nepārtrauktības ritmam, tā piedod mūžības pieskaņu, nopietnības un pamatīguma nokrāsu, vērojot gan piekrastes kāpu joslas, saulrietu un putnu lidojumu lauku plašumos, gan koku jaunaudzi mežmalā vai vēja ņirboņu koku lapotnēs,» gleznotāja ainavu izjūtu raksturo kuratore Gundega Cēbere.
Arī ainavas žanrā Boriss Bērziņš ir uzticīgs savai skaistuma - formas un krāsas izjūtai: «Man patīk tīra manta, tīra forma.» Dabasskats, lai tas taptu iemūžināts ainavā, gleznotājam nesaistās ar eksotiku vai izsmalcinātību: «Man daudz nevajag. Nemaz nevajg Alpu ainavu, kalnus. Ir līdzenums, tad pakalniņš, tad grantsbedrīte... Man patīk arī ģimenes dārziņi, tur man iepatikās siltumnīcas (..).»
Izstāde skatāma līdz 14. augustam.