Janvāra sākumā Īslandes prezidents Olafurs Grimsons reto reizi izmantoja savas veto tiesības un bloķēja parlamenta pieņemto likumprojektu, kas paredzēja atmaksāt 3,8 miljardus eiro (2,67 miljardi latu) Lielbritānijas un Nīderlandes valdībai, lai atlīdzinātu kompensācijas, kuras abas valstis izmaksāja saviem pilsoņiem, sedzot 2008.gada rudenī bankrotējušajā Īslandes bankas Landsbanki struktūrvienībā Icesave zaudētos noguldījumus.
Pēc Īslandes prezidenta lēmuma no vairākiem Eiropas valstu līderiem izskanēja pārmetumi, ka Reikjavīka atteikusies pildīt savas saistības. Jo sevišķi asa bija Lielbritānijas un Nīderlandes reakcija. Balsis no Londonas pat brīdināja, ka negatīvs balsojums referendumā nozīmēs finansiāli sagrautās valsts izolāciju un problēmas iestāties Eiropas Savienībā.
O.Grimsons steidza nomierināt sakarsušos prātus, sakot, ka viņa lēmums ir pārprasts un Īslande negrasās norakstīt milzu parādu. Viņš pamatoja, ka referendums nepieciešams, lai īslandieši izteiktu viedokli par valstij svarīgo soli. Vairāki valsts politiķi pauduši ticību, ka viņiem izdosies pārliecināt īslandiešus balsot par naudas atmaksu, jo tas ir svarīgi, lai iegūtu septiņu miljardu dolāru (3,43 miljardi latu) aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda un Ziemeļvalstīm Īslandes ekonomikas atveseļošanai.
Pēdējās aptaujas liecina, ka vairākums īslandiešu ir pret naudas atmaksu, jo uzskata, ka nav godīgi, ja nodokļu maksātāji spiesti sasmelt alkatīgu baņķieru izlieto.