Latvijas sieviete, kura, protestējot pret dzimtenē notiekošo, mēģināja pašsadedzināties pie Vācijas Reihstāga, laikam nebija iepazīstināta ar Valda Dombrovska un Andra Vilka optimistisko viedokli. Vieniem tā noteikti ir un paliks tikai kārtējā «komunikācijas problēma» ar sabiedrību un kārtējais «nelīdzsvarotais» cilvēks, kurš ne par ko negrib vairs ciesties valsts dēļ.
Otriem «komunikācijas problēma» ar valsti un valdību jau aizgājusi tik tālu, ka viņi Latviju pamet. Cilvēki, kuri aizbrauc, un valdība, kura atskaitās aizdevējiem, diemžēl dzīvo dažādās komunikācijas vidēs. Divās pasaulēs, kas runā dažādās valodās un grib dažādas lietas.
Cilvēki grib normāli dzīvot. Šodien. Tieši dzīves līmenis ir galvenā demogrāfijas problēma, jo masveida emigrācija notiek zemā dzīves līmeņa dēļ. Cilvēki dodas uz zemēm, kur dzīves līmenis, algas un perspektīvas ir ievērojami augstākas. Vai nav ironiski, ka Demogrāfijas politikas apakškomisiju Saeimā uzņēmies vadīt trīskārtējais ekspremjers Andris Šķēle? Labi, ka ir šāda komisija, tomēr vajadzīga plaša alternatīva, nevis sīki uzlabojumi.
Cilvēki gaida īstu alternatīvu visai pašreizējai valsts nodokļu, finanšu, budžeta un ekonomiskajai politikai, nevis tikai atsevišķus uzlabojumus vai «enerģiskāku premjeru». Alternatīvu ne tikai Valda Dombrovska izmisuma dzītajai pēdējo gadu politikai, bet alternatīvu ekonomiskajai politikai, kura tika īstenota daudzus gadus. Ir vajadzīga milzīga paškritika un paradigmas maiņa, lai to īstenotu.
Fiasko piedzīvo ne jau atsevišķa premjera «muļļāšanās ar aizdevējiem», bet visa valsts politika, kuras pamatpostulāts patiesībā bija atteikšanās no suverēnas Latvijas politikas - ekonomikā ar cerību, ka brīnumdaris būs «kopīgais tirgus ES ietvaros». Turpināt uzturēt šo paradigmu nozīmē uzturēt Latvijas atbrīvošanos no cilvēkiem. Bez aktīvas un pozitīvas Latvijas valsts politikas Latvijai kā teritorijai nav ne mazāko izredžu konkurencē ar teritorijām, kurās dzīves līmenis atvērtu robežu apstākļos ir divas vai trīs reizes augstāks.
Tā sauktais pirmais emigrācijas vilnis notika tūlīt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Gaidītais «brīvās darbaspēka kustības» princips daudzus latviešus personiski glāba no trūkuma, bet smagi iesita Latvijas valstij. 2004./2005. gadā darbu ārvalstīs pēc dažādām aplēsēm uzsāka līdz 100 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Kopš krīzes sākuma vērojam «otro emigrācijas» vilni, kuru eksperti vērtē kā lielāku vai potenciāli lielāku nekā to, kas notika tūlīt pēc iestāšanās ES. Aizbrauc jauni cilvēki reproduktīvajā vecumā, kuriem bērni dzims ārzemēs. Tā jau ir Latvijas pašsadedzināšanās.