Guntai gan šai dzīvē klājies skumīgāk, jo no četrām māsām viņa vienīgā netika adoptēta un jau 41 gadu dzīvo Rūjienas pansionātā. Tomēr arī Gunta aizvainojumu uz māti netur - tas esot pārsāpēts. Tagad ik dienu jo gaišāku dara apziņa, ka viņas tuvākie cilvēciņi ir tikai viena brauciena un viena apskāviena attālumā. Tieši Gunta bija tā, kas neatmeta cerību atrast māsas.
Vecāko māsu stāsts
«No internātskolas mani aizsūtīja uz Rūjienas pansionātu. Doma meklēt māsas mani pavadīja visu laiku, jo redzēju papīrus, kuros bija rakstīts, ka esam četras,» atceras Gunta Zvagule. Viņa rakstījusi vēstules dažādām instancēm, arī uz Mores pagastu Cēsu pusē, kur meitenes dzīvojušas kopā ar māti, bet pretimnākšanas neesot bijis. Guntai ir blāvas atmiņas par 1965. gada 7. janvāri, viņa atceras vien «sadales punktu», kurā māsiņas izšķirtas.
«Es uzreiz nonācu slimnīcā, kurā pavadīju veselu gadu. Man bija plaši apdegumi,» stāsta otra vecākā māsa Daina Suturina, kurai tolaik bija četri gadiņi. Viņa turpina: «Par to, kā izcēlās ugunsgrēks, atmiņu nav. No pārdzīvojumiem kaut kas atmiņā pārtrūka. Es nenonācu bērnunamā, mani adoptēja tieši no slimnīcas. Tur gulēja kāda vecāmāte, pie kuras nāca dēls ar sievu. Viņiem nebija bērnu, un es dikti iepatikos.» Dainai par audžuvecākiem ir visgaišākās atmiņas. «Mammīte ātri nomira, un dzīves laikā es arī netincināju, negribēju sāpināt, lai gan kaut ko nojautu, jo dzimšanas apliecība man izdota tikai 1965. gadā,» stāsta Daina. Viņai bija 15 gadu, kad uzzinājusi, ka ir pieņemtais bērns, ka noteikti kaut kur ir māsas un varbūt pat brāļi. «Kamēr tēvs vēl bija dzīvs, arī viņu negribēju sāpināt, vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Kad apprecējos, vīrs ieteica pameklēt māsas, taču nezināju, ar ko sākt,» atzīst Daina.
Satikšanās ar māti
Rasmai Žilinskai nav atmiņu par ugunsgrēku, bet viņa miglaini atceras, ka «slimnīcā bijusi vēl kāda meitenīte»: «Apkārt bija cilvēki baltos halātos, un mēs abas tur sēdējām. Man varēja būt nepilni trīs gadiņi. Pēc tam mani aizveda uz Baldones bērnunamu, tad 1969. gadā mani paņēma audžuvecāki - Emīlijai un Albertam Skujām bija traģiski gājis bojā dēls. Arī man audžuvecāki par manu pagātni nestāstīja, taču to uzzināju skolā. Sāpīgi bija, tomēr aizvainojumu nejutu, jo audžuvecāki mani ļoti mīlēja.»
Kad Rasma apprecējusies un piedzimis trešais bērniņš, 1989. gadā noticis klikšķis: «Gribēju savu īsto mammu redzēt, kaut vai no tāluma paskatīties.» Audžumamma Rasmai iedevusi izlasīt vēstures izrakstu no Baldones bērnunama, tā viņa uzzinājusi mātes vārdu, adresi un braukusi satikt. Rasma atminas: «Man ir ļoti svarīga ģimene, bet satiekoties mātes attieksme bija ļoti vēsa. Teicu, kas esmu, un viņa skatījās lielām acīm: «Ā, Rasma...» Prasīju, vai man ir māsas? Viņa pateica, ka man ir māsa Gunta, nepieminēja ne Dainu, ne Līgu.» Nākamais Rasmas ceļojums bija 1989. gadā pie Guntas uz Rūjienu. «Tā bija tik mīļa tikšanās! Guntiņa man arī pastāstīja, ka esam četras. Sapratu, atkal jābrauc pie mātes. Aizbraucu, prasu, kur ir pārējās viņas meitas? Līgu beigās viņa atzina, bet Dainu gan noliedza,» atceras Rasma. Daina piebilst: «Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka tur kaut kas slēpjas, ka ugunsgrēks izcēlies, lai tiktu vaļā no manis.»
Saraksts ar vārdiem
Rasma ir neatlaidīga. Kad abas ar Guntu vēlreiz aizbraukušas pie mātes, viņa joprojām noliegusi Dainas esamību. Gunta Dainu sameklējusi pirms pieciem gadiem pēc sludinājuma avīzē, savukārt šogad Daina bijusi tā, kas uzzinājusi, ka Jelgavā dzīvo pazudušo tuvinieku meklētājs Mārtiņš Ziebergs, un piezvanījusi viņam. «Ilgi runājām par mūsu māsiņu Līgu. Arī Gunta Mārtiņam vēstuli bija uzrakstījusi. Mārtiņš ievietoja medijos sludinājumu, un Līgu atradām četru mēnešu laikā!» priecājas Daina.
Stāsta Ligita (īstajā vārdā Līga - red.) Vorēviča: «Mani audžuvecāki Marija un Kārlis Tiltiņi bija lieliski cilvēki! Man bija laimīga bērnība, tiku lutināta, taču audžuvecāki, pirms sāku iet skolā, pastāstīja, ka esmu adoptēta un ka mans vārds bija Līga Zvagule. Par māsām gan nezināju neko. Arī man tieši 1989. gadā uznāca klikšķis un gribējās sameklēt māti. Tikai paskatīties, vairāk neko. Taču Cēsīs arhīvā ziņu nebija, arī Mores pagastā visu noliedza.» Šogad kādā jūlija dienā Ligitai pēkšņi piezvanīja draudzene: «Tevi meklē! Māsa Gunta Zvagule tevi meklē!» Draudzene šo ziņu bija izlasījusi medijos sludinājumā. Ligitai palicis jocīgi, lūgusi vīram Jānim, lai piezvana Mārtiņam Ziebergam. Vīrs pārnācis no darba priecīgs: «Skaties, Ligita, man ir vesels saraksts ar tavām māsām!» Pēc nedēļas Gunta no Rūjienas, Daina no Rīgas un Rasma no Bauskas devušās uz Kandavu ciemos pie Ligitas. «Sajūta bija tāda, it kā mēs visu mūžu esam bijušas kopā, ka nekad neesam bijušas šķirtas,» smaida Ligita.
Sāpe jau rimusi
Četru māsu bioloģiskā māte jau mirusi. Māsas uzzinājušas, ka mātei pēc liktenīgā ugunsgrēka piedzimuši vēl četri bērni. «Jaunākais brālis jau viņsaulē. Vecākais dzīvo Cesvainē - mēs satiekamies. Taču par abām nākamajām māsām mums ziņu nav - Maiga Zvagule, Jāņa meita, ir dzimusi 1967. gadā; Aija Zvagule, Ērika meita, dzimusi 1969. gadā. Mārtiņš Ziebergs jau iesaistījies viņu meklēšanā,» saka Rasma. Māsas vien noteic - pret māti dusmu vairs nav. Sāpe jau rimusi.