Trešais iemesls ir neviltotā mīlestība pret cilvēkiem, kuriem viņš dzied. Kontakts, ko viņš spēj panākt bez lētas koķetēšanas ar publiku. Tieši šo mākslinieka personības īpašību dēļ koncerts bija īsts balzams dvēselei, kas kliedēja krīzes nomāktību. Koncertturnejas iemesls bija dziedātāja jaunā albuma _Incanto_ izdošana, taču tie, kuri klausījušies Bočelli tikai CD formātā, īstenībā viņu nav dzirdējuši - pirmām kārtām domāju Džuzepes Verdi, Pjetro Maskanji, Žorža Bizē, Džakomo Pučīni opermūziku viņa sniegumā, kā arī populārās mūzikas hitus - melodijas no romantiskām melnbaltajām filmām, leģendāro XX gs. tenoru Franko Korelli, Enriko Karūzo, Benjamīno Džilji un rokenrola karaļa Elvisa Preslija repertuāra skaņdarbus.
No operas un garīgajiem dziedājumiem līdz neapoliešu dziesmām, kinomūzikai (arī aizkustinošajai Čezāres Andrea Biksio tituldziesmai no filmas Mamma, ko pirmais dziedāja B.Džilji) un popmūzikas hitiem (piedevās Bočelli dāvāja dziļi personiski izjustus Can't Help Falling in Love, Besame mucho un Time to Say Goodbye) - tāds bija koncertrepertuāra spektrs. Šajā ziņā Bočelli iet ceļu, ko savulaik sāka trīs tenori Pavaroti, Domingo un Karrerass, pievēršot opermūzikai daudzus, kuri operteātrim met līkumu. Tiesa, Bočelli nav nekāds vokālās mākslas supervirtuozs. Viņš ir no tiem, kuri nevis pārsteidz ar vokālo tehniku un viltīgiem specefektiem, bet gan uzrunā ar vienkāršību un sirsnību. Protams, liela nozīme ir ar viņu saistītajai mitoloģijai un mākslinieka dzīvesstāsta humānajam patosam. Taču ar to vien nepietiktu. Viņa balsij piemīt spēcīga un patīkama skaņa. Spodrs, bet ne «plakans», ne dzeldīgi vēss tembrs. Dziedātājs ir temperamentīgs, taču nav sasprindzis. Viņš aizrautīgi nodzied arī augstos do - piemēram, Verdi Trubadūra ārijā. Tomēr Bočelli stiprā puse ir silto krāsu vijums plūstošā kantilēnā - piemēram, kopā ar itāļu baritonu Džanfranko Montrezoru un Inesi Galanti dziedātajos duetos no Pučīni operas Bohēma.
Inese Galante (Mimi lomā, kā arī Viljas ārijā no Lehāra operetes Jautrā atraitne) un Marina Rebeka, kura sevi pieteica ar izcili niansēti un meistarīgi nodziedātu Lauretas āriju no Pučīni operas Džanni Skiki, lieliski iederējās šajā vakarā. Galante sava siltā šarma un izsmalcinātā piano dēļ (lai arī nebija labākajā vokālajā formā), bet Rebeka - kā spilgta un emocionāli piepildīta īstās itāļu vokālās skolas pārstāve, vienkārši lieliska arī kā Cerlīna duetā ar baritonu Džanfranko Montrezoru - titulvaroni V.A.Mocarta operā Dons Žuans. Ar jau gluži satriecošu spēku uzrunāja Montrezora Skarpija pāri Lietuvas Nacionālās operas kora dziedātajai mesai Pučīni operā Toska. Iejūtīgs pavadītājs dziedātājiem bija Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kuru diriģēja Marčello Rota - itāļu kinomūzikas leģendas Nino Rotas brālēns.