Kad atjēdzos, ka nopirktā manta neatbilst cerētajam, atpakaļ uz veikalu nenesu, jo domāju, ka pati vien vainīga. Arī izpārdošanā pirktās vasaras basenītes, kurām ātri vien norāvās siksniņa. Aiznesu, piešuvu, samaksāju naudu, un viss. Vajadzēja nest atpakaļ uz veikalu? Nez vai būtu vērts! Tāpat kā ar piena paku, kurai derīguma termiņš beidzas parīt, bet jau šodien, putrai pievienots, piens saiet nelabi smirdošās pārslās. Divas reizes tā iekrītot, tagad ievēroju, kuram piena kombinātam biežāk dzesētava aiziet dēlī, un tā pienu vairs nepērku pat ar atlaidi. Kurš tas ir, labāk neteikšu, lai mani nevainotu antireklāmā. Ja apavu labotavā uzliktie papēžu pasitņi nokrīt jau otrajā dienā, izvēlos citu meistaru. Man vairāk žēl sava laika un nervu, arī kauns celt kašķi. Nez vai vajadzētu sekot manam piemēram! Bet ir gadījumi, kad esmu iedegusies svētās dusmās. Piemēram, kad pagājušajā ziemā par apkuri un karsto ūdeni nācās mēnesī samaksāt gandrīz pusotru simtu latu. Vai domājat, ka par šādu naudu istabā varēju gozēties plānā peņuārā? Nekā, vairākas naktis pat nevarēja izlīst no vilnas zeķēm un džempera. Plastmasas logi, metāla durvis, bet - jāsalst, jo radiatori vēsi kā sen apnikuša vīrieša buča, dvieļu žāvētājs auksts, bet vannas istabas stūrī ievilcies pelējuma plankums. Te nu ar saskābuša piena paku nevar salīdzināt! Zvani uz attiecīgo iestādi beidzās ar garlaicīgiem un piņķerīgiem tehniskajiem skaidrojumiem, no kuriem sapratu tikai to, ka slīcēja (salēja jeb padomju laika ķieģeļu _hruščovkas_ piektā stāva iemītnieka) glābšana ir tikai viņa paša rokās, ieslēdzot sildītāju, iedzerot groku vai uzvelkot lieku drēbes gabalu.
Acīmredzot šoziem būs jārīkojas citādi! Nevis zvanīt un asaraini skaidroties, bet gan rakstīt iesniegumu un paskaidrot, ka par nekvalitatīvo pakalpojumu tādu naudu nemaksāšu. Punkts! Tikai nezinu gan, ar ko tas beigsies?