Svētdien aprit gads kopš traģiskajiem 2011. gada 22. jūlija notikumiem, taču izdzīvojušajiem šaušalīgās atmiņas iecirtušas dziļas brūces, kuras joprojām nedzīst.
Asiņainie sapņi
Hanna ir viena no vairāk nekā 560 cilvēkiem, kas atradās uz salas uzbrukuma laikā. Viņai laimējās izglābties, kamēr no A. B. Breivīka rokas gāja bojā 69 cilvēki, lielākoties pusaudži, bet vēl vairāk nekā 200 tika ievainoti. Pirmo reizi atgriežoties Ūteijas salā, meitene laikrakstam Sunday Mirror stāstīja par savām izjūtām un atklāja, ka naktīs nevar aiziet gulēt, jo baidās, ka sapņos atkal redzēs nogalināto draugu asinis.
«Bēgot prom, es it visur redzēju nokritušos ķermeņus. Sala ir maziņa, un it visur, kur es skrēju, redzēju kādu no saviem draugiem jau mirušu,» viņa atstāstīja 22. jūlija notikumus. «Es jutos tā, it kā viņu mirušās acis urbtos manī, tādēļ skrienot vēl centos aizvērt viņu plakstiņus. Tas ir skats, no kura es aizvien nespēju atbrīvoties.»
Meitene neslēpa, ka nespēj atgriezties «normālā dzīvē» un viņu vajā depresija, iezīmējot problēmas, ar ko saskaras arī citi no izdzīvojušajiem. Puse no traģēdiju piedzīvojušiem meklējuši psihologa palīdzību, turklāt, pēc ekspertu teiktā, aptuveni 30% priekšā vēl ilgs un smags atkopšanās ceļš.
18 gadu vecā Marte Fevanga Smita ir viena no tiem pusaudžiem, kuri pēc piedzīvotā vairs nav spējuši atgriezties ierastajā dzīves ritmā un mācībās. Pēc psihologa ieteikuma viņa rudenī centās iekļauties skolā, taču neveiksmīgi. Punktu visam pielika halucinācijas mācību stundas laikā, kad meitenei šķita, ka pār skolotājas seju līst asinis.
Mokoša ir savādā vainas apziņa par to, ka izdzīvojuši ir tieši viņi. «Dažreiz es dienām nespēju domāt ne par ko citu,» Der Spiegel atzina 22 gadus vecais Ādrians Pakons. «Kādēļ gan viņš mani nenošāva?» Puisis pirmo reizi sastapās ar slepkavu krastmalā, kad A. B. Breivīks ar precīziem šāvieniem citu pēc cita nošāva apkārtējos. Notēmējot pret Ādrianu, puisis lūdza nešaut, un A. B. Breivīks nolaida ieroci un aizsoļoja prom. Tomēr drīz vien pēc tam slepkavas un puiša ceļi krustojās vēlreiz. Šoreiz Ādrians gulēja uz akmens un izlikās par mirušu. A. B. Breivīks raidīja lodi viņa virzienā, trāpot plecā.
Nesalauztā tauta
Visā valstī svētdien notiks upuru piemiņas pasākumi. Īpašos dievkalpojumos, koncertos un ziedu nolikšanas ceremonijā pieminēs gadu kopš A. B. Breivīka sarīkotā sprādziena Oslo centrā un tam sekojošās šaušanas Ūteijā. Tomēr cietušie norādījuši, ka ekstrēmistam nav izdevies salauzt norvēģu sabiedrību. «Norvēģija nav mainījusies,» The Local citēja Trunnu Henriju Blatmannu, kurš pats šajā traģēdijā zaudēja dēlu un tagad vada atbalstu grupu upuru tuviniekiem.
Norvēģija allaž lepojusies ar izteikti demokrātisku sabiedrību, kurai raksturīga atvērtība un runas brīvība, ko labējā ekstrēmista sludinātā cīņa pret multikulturālismu nav spējusi mainīt. Lai gan izskanējušas idejas par atsevišķiem tiesību aktu grozījumiem un pastiprināti drošības pasākumi augsta līmeņa politiķiem un pie varas ēkām, valstī aizvien valda līdzšinējā brīvība un cieņa pret multikulturālismu, ko A. B. Breivīkam nav izdevies lauzt.
Turpmākais slepkavas liktenis ir tiesas rokās, kuras spriedums gaidāms 24. augustā. Nav skaidrs, vai A. B. Breivīks nonāks cietumā, kā to vēlas viņš pats, vai psihiatriskajā slimnīcā, uz ko aicinājusi prokuratūra. «Tas, kur viņu ievietos, nav svarīgi,» BBC sacīja Ūteijas traģēdiju piedzīvojusī Sīri Sonstelija. «Es tikai gribu, lai viņš saņem sodu, ko pelnījis.»