Deins gatavojās startam peldēšanā, viņam jūrā bija jānopeld 300 metru. «Ieraudzīju, ka jūrā kāds ceļ roku, gaidot glābēju. Cilvēkam bija grūti noturēties virs ūdens. Šķiet, neviens viņu neredzēja. Nelaimē nonākušajam biju vistuvāk,» saka Deins. Divatā ar draugu steigušies palīgā. Otrs puisis apstājies, bet Deins lēcis ūdenī. «Slīcējs mani parāva zem ūdens, bet mēs tomēr kaut kā tikām virspusē. Neatminos, kas un kā notika, bet drīz vien pie mums klāt bija arī glābēji un izcēla krastā. Man pēc divām minūtēm bija starts, bet es sacensībās tomēr nepiedalījos, bija pārāk liels satraukums,» par notikumiem sacensību dienā stāsta Pļaviņu novada ģimnāzijas 10. klases skolēns.
Deins todien izglāba dzīvību 36 gadus vecajam Valdim Mielavam. Kas Valdim notika? Viņam pašam īstas skaidrības nav. «Iespējams, nebiju kārtīgi iesildījies. Varbūt ūdens bija par aukstu,» min sportists. «Kaut kas notika, īsti nevaru pateikt kas, es nevarēju tikt uz priekšu. Turējos, cik varēju, centos mutē nelaist ūdeni.» Lai gan Valdis skrien dažāda garuma distances kopš 2009. gada un regulāri brauc ar velosipēdu, kas ir triatlona distances, viņš atzīst, ka nav peldētājs. Trenējies peldēšanā viņš nebija, piedalījās sacensībās, jo «gribēju pārbaudīt savas spējas».
Daudziem noteikti vēl atmiņā šovasar notikušais nelaimes gadījums Rīgas maratonā, kad nopietnas veselības problēmas piemeklēja Rīgas mēru Nilu Ušakovu un vēl vairākus sportistus, kuriem bija jāvēršas pēc palīdzības pie mediķiem.
Pašam jāizvērtē spēki
Šis ir spilgts piemērs tam, ka neprofesionāli sportisti, kas sacensībām gatavojas uz savu roku, nevis zinošu un pieredzējuši speciālistu uzraudzībā, piedaloties sacensībās, apdraud savu veselību un pat dzīvību, jo startam un paaugstinātai slodzei nav fiziski gatavi. Kā sportistiem amatieriem mazināt veselības un dzīvības riskus? «Ir jāizvērtē savi spēki - varu vai nevaru,» saka izglābtais sportists. Valdis ir pārliecināts, ka viņam nevajadzēja peldēt jūrā, jo nebija pietiekami labi sagatavots šai disciplīnai.
Izvērtēt savas spējas iesaka arī Gundars Upenieks, šo un citu Sportlat sacensību organizators. «Mēs kā organizatori nodrošinām, ka sacensību nolikumos, visos drošību regulējošajos un citos dokumentos paustās prasības tiek izpildītas. Saņemot sacensību numuru, sportists parakstās, ka viņš apzinās, kādā distancē dodas. Mēs nevaram visiem dalībniekiem pārbaudīt veselību un fiziskās sagatavotības stāvokli,» uzsver G. Upenieks. Organizatoru pienākums, ņemot vērā distanču sarežģītību, ir nodrošināt sacensības ar tiesnešiem. Tiem jābūt tik daudz, lai pārredzētu distanci, lai varētu operatīvi ziņot, ja kādam gadās veselības problēmas. Sacensībās jābūt arī pietiekamam daudzumam neatliekamo medicīnas palīdzības brigāžu.
Ķeksīša pēc nevajag
Nordea Rīgas maratona organizatore Inese Ķīkule, jautāta, vai varbūt tomēr vajadzētu ieviest obligātās veselības izziņas un vai tas varētu mazināt dalībnieku veselības problēmas sporta pasākumos, norāda, ka Vācijā, piemēram, tādas izziņas neprasa, taču Francijā un Itālijā pirms maratona sportistiem prasa uzrādīt ārsta zīmi. Viņa gan netic, ka šīs zīmes pieprasīšana var līdzēt mazināt riskus. «No savas pieredzes zinu, ka bieži netiek izvērtēts, kas izsniedzis ārsta zīmi - ginekologs vai zobārsts. To dalībnieks ķeksīša pēc iesniedz, lai dabūtu starta numuru.»
«Šādā veidā organizatori gan varētu novelt lielu daļu atbildības no saviem pleciem, tomēr, likdami cilvēkam iet pie ārsta un tērēt naudu, lai saņemtu šādu apliecinājumu, sarucināsim sacensību dalībnieku skaitu,» par ārsta zīmju efektivitātes otru pusi spriež G. Upenieks.
Sacensību organizatori uzskata, ka daudz veiksmīgāk par obligātajām veselības pārbaudēm un ārsta zīmju pieprasīšanu darbotos sportistu izglītošanas kampaņa pirms sacensībām, kā arī zināšanas par savu ķermeni un fizioloģiju. «Ik gadu darām maksimālo, lai skrējējus izglītotu par maratonu. Līdz pat pēdējam brīdim ļaujam cilvēkam samainīt izvēlēto garo distanci uz īsāku. Nekad neesam tam likuši šķēršļus,» maratona organizēšanas pieredzē dalās I. Ķīkule. Sacensību rīkotāji spriež, ka ir situācijas, kad laika apstākļu dēļ sacensības var pārcelt uz citu laiku, tādējādi mazinot veselības riskus, kas var piemeklēt sportistus, piemēram, pārkarstot vai, gluži otrādi, apsaldējoties. Piemēram, ja slēpošana paredzēta no rīta, bet ārā ir mīnus 25 grādi, tad startu pārceļ par divām stundām, kad diena iesilst un ārā ir tikai mīnus 15 grādu, kas atbilst sacensību noteikumiem. «Dalībniekiem tad jāizvērtē savas spējas, vai viņi ir gatavi apsaldēt ausis vai ne. Protams, viena daļa aizbrauc mājās, bet tie ir prātīgie,» stāsta G. Upenieks.
Visbiežākās vainas, kas sportistus piemeklē masu sporta pasākumos, ir saišu sastiepumi, nobrāzumi, tulznas un lūzumi, liecina Neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta dati.