Valērijs ir biedrības Motus Vita, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «dzīve kustībā», dibinātājs. Motus Vita palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām uzlabot dzīves kvalitāti - tikt galā ar sadzīves jautājumiem, piemēram, palīdz iegūt elektriskos ratiņkrēslus, cilvēkiem iemācīties lietot datoru, organizē dažādus sabiedriskos pasākumus un risina citus jautājumus. Tās mērķis ir apvienot visus tos, kuriem dzīve līdz ar veselības pasliktināšanos krasi mainījusies, jo «cilvēks ar šādu slimību viens nav cīnītājs».
Biedrība patlaban pulcē ap 80 cilvēku, kuriem ir kustību traucējumi, bet galva viņiem strādā, stāsta Valērijs. Viņš kopā ar Nikolaju Demakovu ir autors vairākiem izgudrojumiem.
Lādētājs pirkstiņbaterijām
Ar Valēriju tiekamies kādā Ķengaraga kafejnīcā, kur gaisā virmo cigarešu dūmi. Biedrībai nav sava biroja, jo tā īrēšanai trūkst līdzekļu. Arī laboratorija, kurā top un pārbauda izgudrojumus, ierīkota dzīvoklī. Uz tikšanās vietu vīrietis ir paņēmis līdzi vairākus izgudrojumus. Tie pēc izmēra ir mazi, tāpēc satilpst kastītē, kas ir Valērija somā. Izgudrojumu aprakstos, kas publicēti Izgudrotāju biedrības mājaslapā, fotogrāfijās redzams, ka daža lietiņa nav lielāka par šķiltavām vai sērkociņu kastīti. Daļa no tiem patentēti Latvijā.
Kā pirmo savu un Nikolaja veikumu vīrietis demonstrē pirkstiņbateriju lādētāju. «Tiek uzskatīts, ka vienreizējās baterijas (nejaukt ar daudzkārtlādējamām baterijām) nav iespējams uzlādēt, tāpēc cilvēki tās vienkārši izmet un pērk jaunas,» stāsta Motus Vita dibinātājs. «Ar šo ierīci tās ir iespējams uzlādēt, tā var ieekonomēt naudu un mazināt vides piesārņojumu, jo dabā nonāk mazāk kaitīgo izmešu.» Baterijas gan nedrīkst būt pilnībā izlādējušās vai mehāniski bojātas, un to darbspēju iespējams atjaunot vēl vismaz sešas līdz 10 reižu. Viņš stāsta, ka neviens ražotājs nav ieinteresēts, lai šādu ierīci patērētājs varētu nopirkt. Tāpēc pagaidām šo aparātu izmanto tikai savām vajadzībām. Tomēr ierīce ir atestēta Latvijas nacionālajā standartizācijas un metroloģijas centrā, par ko saņemta apliecība, kā arī patentēta Latvijā.
Līdzi paņemts arī elektroniskais ūdens caurplūduma mērītājs vai vienkāršāk - ūdens skaitītājs. «Uzstādot šādu ierīci, mērījumu precizitāte ir lielāka nekā tiem skaitītājiem, kurus izmantojam patlaban. Ik mēnesi maksājam gan par patērēto ūdeni, ko nolasām no skaitītāja, gan par to, ko piestāda mājas saimnieks - zudušo vai zagto ūdeni. Tad kāpēc vispār vajadzīgi skaitītāji?» viņš jautā. Šā mērītāja paredzamā mērījuma kļūda ir 1,5%. Viņaprāt, ļoti precīzs mērītājs, kas atrisinātu problēmas ar «zudušo ūdeni», un patērētājs maksātu tikai tik daudz, cik patērē. Līdzīga mērījumu precizitāte ir arī viņu izgudrotajam gāzes skaitītājam.
Līdz ražošanai vēl netiek
Kopā ar bionanotehnologu Leonīdu Baburinu Valērijs radījis arī pretodu līdzekli no priežu skuju ekstrakta, kas ir pārbaudīts, un odiem līdzeklis tik tiešām netīk. Prezentējot šo līdzekli 2010. gada Izgudrotāju dienā, sagatavošanas stadijā jau bija arī ražošanas un noieta process, un šajos procesos plānots maksimāli iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti, tādējādi piedāvājot viņiem darbu. Lieliski darbojoties arī cita odu atbaidīšanas ierīce, kas ir inženiera Nikolaja Demakova ideja. Tā ar iebūvētu ģeneratoru rada dažāda spektra signālus, ko kaitēkļi uztver un laižas lapās.
«Vecajām automašīnām, pagriežot aizdedzes atslēgu, gaismas neieslēdzas automātiski, kā tas ir jaunajos auto. Tāpēc autovadītāji, kas stūrē vecos autiņus, bieži brauc bez gaismām, jo aizmirst tās ieslēgt. Lai tā nebūtu, esam uzmeistarojuši tādu atslēgu, kuru pagriežot ieslēdzas arī gaismas,» par kārtējo izgudrojumu stāsta Valērijs.
«Šādu mazu knibuliņu mūsu kontā ir daudz,» it kā tas nebūtu nekas īpašs, vienaldzīgi nosaka Valērijs... «Izgudrojot vadāmies pēc principa - lai produkts būtu lēts, tātad materiālam jābūt lētam; lai tas būtu ekoloģiski tīrs un efektīvi darbotos. Mums ir daudz ideju, bet līdz galam - ražošanai - var teikt, ka nav novesta neviena. Pietrūkst finanšu, sakaru un gudru prātu, kas var palīdzēt ar birokrātiju.»
Atbalstīt politiku! Nē
Mans sarunas biedrs no somas izvelk mapi un lūdz, lai es to atveru. Valērijam pašam to ir grūti izdarīt, jo arī viņam ir kustību traucējumi. Rokas lāga neklausa. Viņš stāsta, ka līdz 30 gadu vecumam bija vesels un sportisks vīrietis, kuram nebijis nekādu sūdzību par pašsajūtu, veselības pārbaudes viņš varējis iziet vienā mierā. Līdz vienā jaukā dienā ārsti atklājuši slimību, kuras rezultātā kājas un rokas neklausa. «Pusstundu kustos, tad atpūšos.» Mapītē ir dažas fotogrāfijas, kurās redzami cilvēki ratiņkrēslos, kuri glezno. Tie, kuri nevar otu noturēt rokā, glezno, sareni turot mutē. «Tā ir mūsu mākslas terapija. Veidojam darbu izstādes, kurās gleznas iespējams arī iegādāties, un cilvēki pērk. Tāpēc tagad strādājam pie interneta veikala izveides.»
«Pasaulei necenšamies neko pierādīt, visu darām, lai uzmundrinātu paši sevi, jo dzīve līdz ar slimību nebeidzas. Bet apkārtējie novērtē mūsu pūliņus, arvien vairāk cilvēku iesaistās organizācijā kā brīvprātīgie. Neatsakām nevienam, kas meklē mūsu palīdzību, un nevienam, kas grib lūgt mūsu palīdzību. Nu gan samelojos! Atsakām gan! Pirms vēlēšanām atteicām kādai politiskajai partijai. Atbalstīt politiku? To gan ne!»