Latviski tas būtu - līdzi jušanas talants. Jo filma mierīgi vēro, kā dzīvo praktiski neārstējamās un grūti prognozējamās imūnsistēmas slimības multiplās jeb izkaisītās sklerozes skarti cilvēki, kas cenšas cīnīties ar savu nelaimi, pesimismu un, ko tur slēpt, progresējošo invaliditāti… spēlējot teātri. Turklāt filmā parādītais gadījums ir jo vairāk unikāls un savā ziņā (vismaz psiholoģiskajā) šokējošs - šie nolemtie cilvēki pašdarbīgā nepiekāpībā iestudē vienu no baisākajiem tekstiem pasaules dramaturģijas klasikā - Semjuela Beketa šķietami absurdistisko lugu Endspiel jeb Beigu spēle (franču oriģinālā - Fin de partie, 1956). Studijas Mistrus media producētās filmas Spēle ar beigām tātad ir Beketa darba nosaukuma subversīva apspēle - jo šajā «dzīves spēlē» atšķirībā no teātra «aktieri» neiznāks paklanīties uz publikas aplausiem. Iespējams, kā saka viens no kinostāsta varoņiem, patiešām «daba mūs ir aizmirsusi», un tāpēc «Klov, tev ir jāmācās labāk ciest» (no filmas citētas Beketa lugas replikas).
Ar vēsu distanci?
Taču ir kāds faktors, kas (latviešu) skatītāju mazliet distancē no ekrāna - apjēga, ka «tas viss» taču notiek tur - bagātajā Dānijā, kur dzīves līmenis un medicīniskā aprūpe, kā arī tehnoloģiskais nodrošinājums ļauj slimajiem dzīvot (pagaidām) pilnvērtīgu dzīvi. Ieraugot kaut vai tos dažādos ērtos braucamratiņus, kādus lieto filmas varoņi, atvainojos, negribas domāt par medicīnu Latvijā. Taču filma nav iecerēta kā politiski sociāls plakāts - Dānijas un (vairākuma) Latvijas invalīdu/slimnieku stāvokļa salīdzinājums, nē.
Scenārija idejas autore ir talantīgā žurnāliste Krista Vāvere (kopdarbā ar režisori Līgu Gaisu), un viņa, protams, nelaida garām šo iespēju - ar Beketa Beigu spēles izrādes palīdzību «privātu gadījumu» par mokošas slimības gaitu izvērst par kinematogrāfisku vispārinājumu cilvēka cīņai ar sava ķermeņa ierobežojumiem: «Cilvēka ierobežojumi Beketam ir spēks - viņa izpausmes ierobežojumu dēļ kļūst spēcīgākas. Cilvēkā mājo šī vēlme - izlemt pašam.» (Teksts no filmas.)
Tātad - izlemt pašam. Lūk, atslēgvārdi jeb filmas moto, un tie nu gan attiecas uz katru no mums, lai kādā fiziskajā un garīgajā kondīcijā mēs atrastos. Tev ir jābūt (bieži - jāizcīna) tiesībām lemt ne tikai to, kā dzīvot, arī - kā sagaidīt savu nāvi. Filmas norišu zemdegās gruzd tieši tik eksistenciāls jautājums.
Protams, ja jums ir atbilstošās empātijas spējas, skatoties Spēli ar beigām, var apbrīnot Šarlotes Ellerojas, Jakoba Veileskova, Nila Kristiana Bredholta un Martina Borres - šo četru drosmīgo cilvēku izmisīgo un bieži vien melna humora pilno neatlaidību, pretojoties šai «mistiskajai» (pagaidām medicīnā vēl nenoskaidrotas izcelsmes) neiroloģiskajai slimībai un saviem «dzīves apgrūtinājumiem». Simboliski filmas vārdi pieder bijušajam aktierim Nilam Kristianam - par cilvēka sapni uzbūvēt savu karaļvalsti, savu paradīzi, lai pēc tam kāds to sapostītu. Šis «kāds» ir slimība, kas Nilam Kristianam sagrāva laulību, liedza profesionālu darbu, taču atstāja iemīļoto nodarbi - teātri. Kuru viņš kopā ar citiem slimajiem izspēlē savā vientulīgajā skaistajā mājā jūras krastā. Vai - cits varonis, kas, tumši jokojot, atzīst, ka, «pateicoties» slimībai, viņš kļuvis par «pensionētu žonglieri, kurš nu ir apguvis faķīra iemaņas,» - un kadrā spļauj uguni. Redzot cilvēku, kas ar grūtībām pārvietojas, bet, piķis un zēvele, jautri šauj no mutes liesmas, nudien uz īsu mirkli kļūst neērti zūdīties par dzīves grūtībām.
Dīvainais miers
Ja kas ir izdevies filmas Spēle ar beigām veidotājiem, tad - radīt teju vai relaksējošu atmosfēriskumu un dīvainu miera sajūtu ap šīm dramatiskajām, patiesībā fatālajām norisēm - filmai ir teicams, ainavisks attēls (operators Andris Priedītis) un precīza, neuzmācīga skaņu partitūra, kurā vadošais ir teatrāli skumjš stilizētu dāņu ziņģu motīvs (skaņu režisors Anrijs Krenbergs). Kā man pietrūkst šajā filmā - zināms publicistiskuma elements. Nepamet sajūta, ka tad (atvainojos par ķecerību), ja šīs filmas varoņi būtu filmēšanas grupai tuvi cilvēki - tuvinieki, draugi, ģimenes locekļi -, tad filmas vēsi vērojošā intonācija, esmu pārliecināts, izplēnētu kā nebijusi. Protams, nevienam nenovēlu slimību, pasarg Dievs, taču - neko darīt, šādas «nekontrolējamas asociācijas» par attieksmes neitralitāti manī tomēr iezogas.
Absurda teātra klasiķis Bekets savā lugā Endspiel inspirējās no šaha - tās nosaukums ir partijas fināls, kurā kāds personāžs - klauns Hamms - ar kalpu Klovu, atkritumu urnās ieraktajiem tēvu Negu un māti Nelli nonāk pie filozofiskas apjēgsmes - nav nekā smieklīgāka par nelaimīgu dzīvi. Filmas Spēle ar beigām izkaisītās sklerozes nolemtie tēli vārdos pauž līdzīgu attieksmi - viņi ļoti līdzinoties lugas varoņiem un arī žēloties par drīzo galu būtu smieklīgi. Ticēt mums viņiem vai ne - tas, kā smejies, ir dziļi intīms jautājums. Pārāk dziļi - vienas filmas rāmjos tas neiekļaujas.*Filmas pirmizrāde notika festivāla Arsenāls laikā.