Reizēm mēs piemirstam, ka tā sauktie treknie gadi ne visiem bija trekni. Kamēr nekustamā īpašuma tirgotāji pirka sev luksusa automašīnas un ierēdņi cēla algas, bija arī liela sabiedrības daļa, kas no sprādzienveidīgās ekonomikas attīstības izjuta tikai produktu un pakalpojumu cenu straujo kāpumu. Tomēr gluži bešā nepalika nedz bāreņi un pensionāri, nedz kultūras darbinieki un sportisti. Proti, pirms diviem trim gadiem pat vēl pērn vai ikviens uzņēmums no Latvijas lielāko uzņēmumu trīssimtnieka uzskatīja par nepieciešamu pozicionēties kā sociāli atbildīgs uzņēmums. Ne visi uzņēmumu vadītāji izprata sociāli atbildīgas uzņēmējdarbības pamatprincipus. Ne visi iedziļinājās sociālās atbildības būtībā, - ka tā ir aprēķināta darbība peļņas gūšanai, ka tai jābūt integrētai uzņēmuma stratēģijā un taktikā, ka atbilstošākais un reizē arī grūtākais, uz ko tiekties sociāli atbildīgam uzņēmumam, nav vis vienreizēja labdarība vai apkārtnes sakopšanas talkas, kas pašas par sevi ir uzteicamas, bet gan pārdomāta uzņēmējdarbība sabiedrībai pieņemamā veidā. Tāpēc bieži netika ievērots būtiskākais korporatīvās sociālās atbildības princips, kuru izteicis jau Hipokrats: «Dari, bet nekaitē!». Pelni, bet dari to sabiedrībai pieņemamā veidā - nepiesārņojot vidi, nekrāpjot...
Tas ir sarežģīti un grūti. Iespējams, tāpēc daudzi uzņēmēji izvēlējās vieglāko un redzamāko veidu, kā kaldināt savu uzņēmumu reputāciju. Proti, publisku dalīšanos savas komerciālās veiksmes augļos ar ne tik sekmīgo sabiedrības daļu, īpaši tiem, kuri pēc sabiedrības ieskata ir pelnījuši atbalstu un palīdzību, piemēram, bāreņi. Tāpat turīgi uzņēmumi, nozares līderi (šis raksts ir lielākoties par tiem, jo mazie, kaut arī viņiem ir mazāk ar ko dalīties, daudz vairāk ir spiesti rēķināties ar apkārtējiem, tāpēc ievēro Hipokrata sacīto) ieguldīja līdzekļus savos darbiniekos un uzņēmumu reklāmas sejās, piemēram, sportistos, kuri varēja pretendēt ja ne uz visaugstākajiem sasniegumiem savā nozarē, tad noteikti uz desmitu un pat simtu tūkstošu iedzīvotāju simpātijām. Rezultātā Latvijas lielāko uzņēmumu vidū bija sadalīti gan populārākie sporta veidi, gan komandas un individuālie sportisti, gan atzītākie kultūras notikumi, gan populārākie labdarības pasākumi. Bija skaidrs, kas ko atbalstīs. Uzņēmumi atvēlēja lielas summas dažādiem sociālās atbildības projektiem. Vēl pirms pāris gadiem «augstākās līgas» sponsorēšanas kampaņas tika lēstas sešciparu skaitļos. Biznesa augstskolas Turība Sabiedrisko attiecību fakultātes veiktie aprēķini rāda, ka 2006. un 2007.gadā Latvijas simt lielākie uzņēmumi sponsorēšanas projektiem gadā kopā tērēja aptuveni 40 miljonus latu.
Savukārt mazāki uzņēmumi gan paši, gan ar sabiedrisko attiecību konsultantu palīdzību meklēja pieticīgākas, taču oriģinālākas un caur to sabiedrībai simpātiskas sociālās atbildības demonstrēšanas formas.
Nav daudz projektu, kurus krīze būtu skārusi sāpīgāk kā korporatīvās sociālās atbildības projekti neatkarīgi no tā, vai tie bijuši rūpīgi izkalkulēti vai nesavtīgi un labi neapdomāti. Kā redzams, korporatīvās sociālās atbildības projekti lielai uzņēmumu daļai ir bijuši tādā pašā stratēģiskā vērtē un tajā pašā izdevumu sadaļā kā darbinieku balles. Strauji samazinoties apgrozījumam un peļņai, uzņēmumi pirmām kārtām nolēma ieekonomēt uz greznumlietiņām jeb krāšņām izkārtnēm, tajā skaitā korporatīvo sociālo atbildību. Rezultātā jau pērn Latvijā izpalika virkne iepriekš pompozi izsludinātu balvu un atbalsta programmu kultūrā un sportā. Vienai daļai lielo uzņēmumu tie bija tikai iemesls, lai izrādītos. Tāpēc tika pieņemts pragmatisks un īstermiņā atbilstošs lēmums - greznumlietiņas var apgriezt, tās var pagaidīt līdz labākiem laikiem. Te nu der atcerēties, ka nav nekā vienkāršāka, kā kopā ar ūdeni no vanniņas izliet arī bērnu, jo labie darbi atmaksājas vienmēr, kaut arī tie ir vienreizēji un pavirši izvēlēti. Otrajai daļai uzņēmumu tie bija labi domāti, bet atsevišķi sponsorēšanas vai ziedojuma projekti, kas nesakņojās uzņēmuma stratēģijā un ikdienas darbībā un nebija visu darbinieku kopīgā pārliecība. Tomēr šos projektus apgriezt ir jau grūtāk. Un daži no tiem turpinās. Līdzīgi kā savus projektus, kaut mazākā apjomā turpina trešā daļa uzņēmumu, diemžēl mazākā daļa, kuriem šie projekti kopā ar citām aktivitātēm ir nozīmīgu korporatīvas sociālās atbildības programmu sastāvdaļas.
Pēdējiem arī pieder sabiedrības simpātijas. Maxima un Rimi joprojām aktīvi ziedo un skubina to darīt citus, Alfor turpina atbalstīt mākslu, DnB Nord bankas izveidotais Latvijas barometrs gada laikā ir kļuvis par respektablu sabiedriskās domas mērinstrumentu. Šīs aktivitātes labi papildina uzņēmumu ikdienas darbību. Savukārt uzņēmumiem, kuru sociālās atbildības projektu ailē vairākus gadus būs bijusi ierakstīta apaļa nulle, pēc krīzes darbu šajā jomā vajadzēs sākt no tādas pašas nulles.