Tieši tas pats tagad notiek, augot to bēgļu skaitam, kuri cenšas nokļūt Eiropā. Pat fakts, ka Eiropā nonākušo bēgļu skaits no 2013. gada palielinājies trīskārt, netika uzskatīts par pietiekamu, lai meklētu atbilstošus risinājumus. Diemžēl tikai liela traģēdija, kad Vidusjūrā noslīka 700 cilvēku, piespieda Eiropas Savienības valstu līderus un ministrus pievērsties šai situācijai.
Galvenais iemesls konstantam bēgļu skaita pieaugumam ir kari, konflikti un vardarbība, kas pēdējos gados pieaugusi Eiropas tuvumā. Miljoniem cilvēku, kuri pametuši konfliktos ierautās valstis vai grasās to darīt, nemeklē tikai labākus dzīves apstākļus. Šie cilvēki bēg, lai glābtu bērnu un savu dzīvību.
Lai panāktu bēgļu problēmas risinājumu, būtu jākoncentrējas uz kara un vardarbības apturēšanu, jo tie ir galvenie bēgšanas iemesli. Realitātē gan ES pēdējos gados nav izdevies apturēt vardarbību tās robežu tiešā tuvumā, turklāt ir izveidojušies jauni konflikti.
Viena no ierosinātajām idejām ir cīnīties pret noziedzniekiem, kuri iegūst naudu no izmisušajiem cilvēkiem un izvieto viņus nedrošos kuģos, lai mēģinātu nogādāt Eiropā. Protams, ir jācīnās pret noziedzniekiem, bet kā gan tas palīdzēs cilvēkiem, kuri mēģina izbēgt no kara un glābt savu dzīvību? Vai mums vajadzētu sadedzināt visus kuģus un laivas Lībijas ziemeļu piekrastē, lai šie cilvēki nevarētu bēgt? Tieši šādas idejas izskan. Šādā gadījumā gan cilvēki, kuri mēģina bēgt no konfliktiem, turpinātu atrasties Lībijas pilsoņu kara vidū. Bet vai ir citas alternatīvas? Tādas pagaidām nav izskanējušas.
Iztēlojieties, ka Zviedrija 1944. gadā būtu nopietni spriedusi par laivu dedzināšanu Igaunijas piekrastē, lai novērstu igauņu bēgšanu. Tas ir neiedomājami.
Kā palīdzēt šiem izmisušajiem bēgļiem tā, lai viņi izdzīvotu un varētu atgriezties dzimtenē, kad tur beidzas vardarbība un militārie konflikti? Pirmais, steidzami realizējamais solis būtu jaunu bēgļu nometņu uzbūvēšana konfliktu zonai tuvākajā drošajā vietā. Šīm nometnēm jābūt arī atbilstoši apgādātām, tajās jādarbojas skolām bērniem utt. Sīrijas bēgļu nometnes ir slikts piemērs, jo atbilstoši ANO informācijai 85% no tām bēgļiem netiek garantēta pārtika un citas ikdienas dzīvei nepieciešamas lietas. Tāpēc cilvēki no tām mēģina doties projām, lai censtos nokļūt Eiropā.
Lai novērstu bēgļu slīkšanu Vidusjūrā, steidzami jāpalielina robežapsardzes un glābšanas vienību skaits Vidusjūrā un Egejas jūrā. Par to nav jārūpējas tikai Itālijai, Grieķijai un citām Dienvideiropas valstīm. ES robežaģentūra Frontex ir jāveido par funkcionējošu struktūru ar nozīmīgu un pastāvīgu ES budžeta finansējumu. Arī citām ES valstīm jāsniedz daudz lielāks ieguldījums nekā līdz šim.
Nākamais jautājums ir par bēgļiem, kas ierodas Eiropā. Viņu radītais slogs Maltai ir milzīgs, nozīmīgs tas ir arī Itālijai un Grieķijai. Ir pilnīgi saprotams, ka šīs valstis vēlas citu ES valstu palīdzību šajā situācijā. Neieinteresētība vai arī politiski paziņojumi bez atbilstošas rīcības tikai palielina neapmierinātību. Daudzi cilvēki, kuriem tiek piešķirts patvērums, pārvietojas no Itālijas un Maltas uz Franciju, Vāciju, Zviedriju un citām valstīm, taču daudzi no viņiem arī paliek, kur ieradušies. Tāpēc ir būtiski, lai citas ES valstis izrādītu brīvprātīgu labo gribu uzņemt bēgļus. Daļēji to, palīdzot mazajai Maltai, ir darījusi Francija.
Bēgļu problēma pati nepazudīs. Tai ir bīstams potenciāls kļūt par Eiropas lielāko problēmu. Turklāt bēgļu problēmas apspriešana vienkāršotā «patīk-nepatīk» manierē piemet pagales ugunskurā, ko kurina populistiski un ekstrēmi politiskie spēki, kas iebilst pret ārzemniekiem un Eiropas vienotību.
Papildu bažas rada pieaugošā retorika pret pārvietošanās brīvību Eiropā, tas ir, Šengenas līguma sistēmu. Itālija ir piedraudējusi sākt bēgļu nogādāšanu citos Eiropas reģionos. Francija brīdinājusi, ka varētu atjaunot robežkontroli. Ja tam pievieno bažas par teroristiem, nelegālo migrantu darbaspēku utt., tas rada argumentus pret Šengenas sistēmas pastāvēšanu. Taču atteikšanās no tās būtu nopietns trieciens Eiropas brīvībām un vēl lielāks trieciens vienotas Eiropas idejai un praktiskajai unikalitātei.
Jāpiebilst, ka cilvēktiesību organizācijas vēlētos, lai Eiropa piešķirtu patvērumu visiem bēgļiem, neliekot viņiem riskēt ar dzīvību, mēģinot šķērsot ES robežu nelegāli, pēc tam meklējot patvērumu. Tas būtu ļoti humāni, taču tā netiktu ņemtas vērā Eiropas un pasaules realitātes, kas nozīmē, ka konfliktos iesaistīto valstu iedzīvotāju skaits un to daļa, kuri bēg no kara zonām, ir milzīgs pat visai Eiropai kopā. Tāpēc mums vispirms ir jācenšas mazināt ļaunuma daudzumu pasaulē. Kamēr tas neizdodas, daudz izmisušo joprojām bēg uz Eiropu, lai izdzīvotu, un mums viņiem jāpalīdz nekavējoties.
*Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs (2005-2014)