Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Izplūdusi fotogrāfija robotām maliņām

Valmieras Drāmas teātra viesizrādes saturiski sadalījās divās daļās - no vienas puses, tās notika režisora Oļģerta Krodera 90 gadu jubilejas zīmē un piedāvāja divu lielisku viņa izrāžu atjaunojumu: Šekspīra Hamletu un Karali Līru, kas ir liela mēroga personību liela mēroga traģēdijas. Otra daļa runā uz un par mazajiem «cilvēkiem». Par Meikšāna Kin Dza Dza un Deiča/Ibsena Dr. Stokmani jau rakstīts iepriekšējās KD, tāpēc īsi par pārējo.

Kamieļu road movie

Jaukākā pieredze izrādījās visīsākā - tikai 45 minūtes. Bērni ir auditorija, kuru jebkurš teātris domās par nākotni vēlas pieturēt, bet kurai repertuārs tiek veidots mazliet gariem zobiem. To nekādi nevar teikt par aktieru Ineses Ramutes un Mārtiņa Meiera pašu radīto (režijas konsultants Viesturs Meikšāns) mongoļu tautas pasaku Baltā kamielēna sapnītis, kas ir patīkami negaidīts (materiāla izvēles ziņā) un azartisks darbs pašiem mazākajiem. Tajā izmantoti šodien populārie leļļu un objektu teātra paņēmieni, pierādot, ka tie nav pieejami tikai «iesvaidītiem» leļļu teātra aktieriem. «Parastie» dramatiskie aktieri - ja tā ir lieliskā Inese Ramute un ekstravagantais, temperamentīgais Mārtiņš Meiers - ar mazo, balto kamielēnu tiek galā ļoti labi, piešķirot dzīvnieciņam raksturu - apņēmību, mazliet viltības, daudz izmisuma un pamatīgu ietiepību. Koši arī pārējie personāži - drūmā, tusnīgā Ramutes kamielene, Meiera bagātnieks - kamielēna saimnieks, kurš dzīšanos pakaļ izbēgušajam mājdzīvniekam izdejo kā aptracis baletdejotājs. Lasot teātra mājaslapā komentārus, ka izrāde ir nežēlīga (!), biju pamatīgi pārsteigta, jo tas ir neslēpts spēles teātris, kurā divi aktieri spēlē visas lomas, kamieļmātei ir mongoļu sieviešu galvasrota, kalns ir slīpi novilkts striķis - līdz ar to pārbaudījumi, ar ko kamielēns sastopas, ir teatrāli un bez kāda naturālisma. Ar skaidru norādi, ka spēle tiek spēlēta mūsdienās, - galvenā varoņa ceļā pie mammas parādās gan lidosta, gan rācija, turklāt viss stāsts ir kā road movie, kas tiek «rādīts» par pamācīšanu zēnam, kurš apmaldījies tuksnesī smilšu vētrā.

Skumjā lūzeru galerija

Mazliet «pēc vēl» paģērošas ir VDT izrādes par mūsdienu «lūzeriem» - iecienīta tēma gan kino, gan teātrī ekonomiskās, politiskās, demogrāfiskās un kādas tik vēl ne krīzes laikos. Izrāde Mākoņains, iespējams, skaidrosies ir auglīgās sadarbības starp Kroderu un VDT direktori dramaturģi Evitu Sniedzi ne pats veiksmīgākais posms. Par izrādi jau daudz rakstīts - man vispamatīgākais un uzrunājošākais šķita Ligitas Dēvicas varones - vecās skolotājas Dārtas (izcils aktierdarbs!) - dialogs ar savu mirušo audzēkni - Ievas Puķes skaisto Sofiju. Vecums, nāves tuvošanās, rēķinu slēgšana ar padarīto un nepadarīto - tas izskanēja skaudri un īsti, bet nelielas mistikas motīvs tam piešķīra intrigu, kam pieskanēja arī monohromi bēšā M. Vilkārša scenogrāfija - istaba ar dubulto dibenu. Ar asimetriskiem «klaviertaustiņiem» deformētie Annas Heinrihsones kostīmi - uniformu variācijas - šķita par daudz mājam notiekošā nereālisma virzienā. Savukārt klasesbiedru piecdesmitgadnieku savākšanās ar lielākoties zaudējumu bilanci un sasmakušiem skeletiņiem azotē šķita par daudz ārišķīga un sadomāta, aktieriem arī īpaši netika dota iespēja nospēlēt ko vairāk par tipāžu (izņemot Ilzes Pukinskas Liesmu). Visi kā viens - lūzeri, tikai dažāda temperamenta.

Margināļu 1. janvāris

Liekie, apmaldījušies cilvēki čehoviskās noskaņās ir arī Vadima Ļevanova lugas Gorkija vārdā nosauktais kultūras parks varoņi. Režisores Anitas Sproģes skatuves versija Gribu, bet baidos tikai mazliet ieskicē lugas darbības laiku - pagājušā gadsimta 90. gadu vidu. Krievu «virtuves» lugās iemīļots paņēmiens - varoņus iesviest vienā ierobežotā telpā, tusiņā ar absurda piešprici (šoreiz tas ir 1. janvāris, kad parkā ierodas Salavecis ar Sniegbaltīti un mūžam piedzērušos akordeonistu) un neizbēgamu alkohola promiļu palielināšanos - arī šoreiz ļauj priekšplānā iznākt margināliem, taču, kā izrādās, košiem, traģikomiskiem personāžiem. Ikvienam ir ko teikt par dzīvi, un režisore līdz ar scenogrāfēm Ingu Bermaku un Agnesi Stabiņu ir prasmīgi organizējušas norišu, darbību, dialogu ņudzoņu apbružātā «postpadomju» kantorī, katram varonim atvēlot pa sologājienam. Diemžēl luga, līdzīgi tajā aprakstītajam dzēruma juceklim, sāk rotēt uz vietas, visi «noslēpumi» atklājas itin drīz, un ne pārāk svaigais «zudušo cilvēku motīvs» piegriežas tāpat kā Jurija drillētās plates. Lai gan tieši Māra Bezmera Jurijs ir viens no interesantākajiem tēliem spocīgajā galerijā - jauns Oņegins vai Trepļevs, tikai nokļuvis Gorkija kultūras parka noplukušajā verandā, - gana izglītots (vismaz Maksima Gorkija daiļradē), ar skaudru sava nelietderīguma apziņu un izļodzījušos morāli, tomēr sasodīti pievilcīgs. Koša kā Džūlijas Lambertes vicinātais sarkanais lakats ir Elīnas Vānes seksīgā Natālija ar balto papahu galvā. Viņas pretmets - Daces Eversas pelēcīgā, dzīves prieku un jēgu līdz ar bērnības eglītē karamo zaķi jau sen zaudējusī Taņa - neiekrīt lomas pasviestās iespējamās groteskas lamatās, ir cilvēcīgi atpazīstama, taču par ļaunu nebūtu nākusi kāda īpaša personības iezīme. Aigara Vilima pārvaldnieks tādu ir atradis īpašā vienaldzīgā maigumā pret notiekošo. Arī drusku neveiklā Rutas Birgeres varones matrožu deja ar jauniņu «dublieri» savādā kārtā tomēr aizkustina. Var vienīgi apbrīnot aktrises harismu, kas, pārkāpjot 85 gadu slieksni, tikai aug augumā.

Mierīgs pulss

Šodien, vērojot franču salonmelodrāmu meistara Īva Žamiaka lugas Acālija skatuves dzīvi Vara Braslas iestudējumā, grūti pat saprast, kas savulaik lika doties uz šīs pašas lugas versiju Nacionālajā teātrī (1992) pat vairākas reizes. Un tomēr. Līdzīgi kā Žamiaka Hamilkāra kungā Antra Liedskalniņa, Acālijā tā bija Lāsma Kugrēna, kas Leas lomā bija ne tikai valdzinoša, noslēpumaina, stipra un ļoti eleganta, bet arī dziļa sieviete, kas šķietami banālo glamūržurnālu tēmu - kā būt neatkarīgai un nepalikt vientuļai - izvērta īstā drāmā ar iemīlēšanos, sāpīgu vilšanos un vārgu cerību finālā. Viņas Dāvids - Ģirts Jakovļevs -, protams, bija sapņotājs, tikpat smieklīgs un tikpat pievilcīgs kā Tālivaldis Lasmanis Valmieras teātra izrādē. Toties Anna Putniņa tā arī neatkūst visas izrādes laikā. Viņas Lea ir mazliet ekscentriska māksliniece, kura dzīvi uztver kā piedzīvojumu un kuru tā īsti nekas nesatrauc - ne dēla aizbraukšana uz citu valsti, nedz mīļākā sievas uzrašanās un citu melu atmaskošana. Abu duets nevar neatsaukt atmiņā aktieru spēlētos Minhauzenu un Jakobīni - kaut vai tādēļ, ka Dāvids ir šodienas Minhauzens, tomēr jāatzīst, ka Jakobīnē bija vairāk īstu jūtu. Diemžēl ne scenogrāfa Kristapa Skultes nu ļoti neērti iekārtotais divlīmeņu dzīvoklis ar stalažām līdzīgām neveiklām kāpnēm «uz guļamistabu», aiz kurām aizvelkot loga aizkarus aktieriem jāveic sarežģītas manipulācijas, ne Ievas Kundziņas tērpi, īpaši Leas drusku vecīgās kleitas, kas neatbilst viņas jauneklīgajai uzvedībai un neizceļ labāko aktrises figūrā, nerada ne «parīzisku» (dievs pasarg, es neprasu Eifeļa siluetu aiz loga!), nedz vieglu, nedz laikmetīgu noskaņu, vien gaužām neitrālu vidi. Tā šī izrāde paslīd garām, nesatraucot un īpaši arī neskarot.

Nevar neredzēt, ka VDT konceptuālās uzmanības centrā ir «parastais cilvēks» vai vismaz diskusija par to (Stokmanī gan centrā - izcila personība, bet parastais cilvēks tiek nodēvēts par cilvēces evolūcijas blakusproduktu). Pat mazais baltais kamielēns ir pierādījums šķietami nevarīgas, mazas, trauslas, ordināras būtnes neparastajam spēkam. Bēda tā, ka šie parastie cilvēki tiek radīti tik parasti (nejaukt ar fotogrāfisko manieri Latviešu stāstos JRT) - bez iedziļināšanās, bez īpašas fokusēšanas - kā mazliet izplūdusi, krāsās nabadzīga fotogrāfija. Tādās izrādēs kā Mākoņains, iespējams skaidrosies, Gribu, bet baidos, Acālija mierīgi, bez histērijas tiek reflektēts par laiku, kas neatgriezīsies, iespējām, kas zudušas. Visdzīvelīgākā pārsteidzošā kārtā ir Ibsena drāma Dr. Stokmanis, kas visasāk sasaucas ar šodienu. Kā teātra kritiķe ierasti novērtēju aktieru līmeni un entuziasmu. Kā «parastai skatītājai» žēl, ka nekas nepārsteidza un nesajūsmināja. Un šķiet, ka pie vainas nav «citas» - viesizrāžu - telpas, bet teātra pulsa pārliekais rimtums.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?