Konflikts ap Irānas kodolprogrammu ir viena no pēdējo gadu svarīgākajām tēmām starptautiskajā politikā. Pēc ilgas un principiālas nepiekāpšanās, savstarpējas apostīšanās un atkal attālināšanās pusēm beidzot ir izdevies vienoties. Vēsturiskais dokuments, kas svētdien tika parakstīts Ženēvā, jau ir izsaucis tik pretējas reakcijas, ka jājautā - vai tas tiešām spēs uzlabot situāciju?
Ja tic optimistiem, tad Irānas un Rietumu konflikts tagad pieder pagātnei un nākotnē gaidāma arvien izteiktāka attiecību normalizēšanās. Krievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs uzskata, ka ANO Drošības padomes valstu, Vācijas un Irānas starpā panāktā vienošanās dos labumu visiem. Arī viņa amata kolēģis no ASV Džons Kerijs uzskata, ka vienošanās «mūsu partnerus reģionā padara drošākus».
Pilnīgi pretējās domās par mierizlīgumu ir Izraēla, kas sevi nepieskaita pie ieguvējiem. Premjerministrs Benjamins Netanjahu to jau paspējis nodēvēt par «vēsturisku kļūdu», un viņa biroja izplatītajā paziņojumā teikts, ka šī ir slikta vienošanās, kas Irānai sniedz tieši to, ko tā vēlējās - daļēju sankciju atcelšanu, vienlaikus ļaujot tai paturēt būtisku tās kodolprogrammas daļu. Telaviva arī paziņojusi, ka neuzskata šo līgumu par saistošu.
Kritiķi šo vienošanos jau paguvuši salīdzināt ar tā dēvēto Appeasement jeb nomierināšanas politiku, kuru neilgi pirms Otrā pasaules kara izmantoja Anglija un Francija. Minhenes vienošanās, kurā Čehija tika ziedota Vācijas ambīcijām, tiek uzskatīta par šīs politikas augstāko punktu. Tās mērķis bija Vācijas stiprināšana cīņai ar Padomju Savienību, un visiem labi zināms, kā tas beidzās. Rietumi tātad pēc šīs teorijas vēlas stiprināt Irānu, lai to izmantotu savās interesēs, tomēr vēlāk varbūt izrādītos, ka tā bijusi fatāla kļūda.
Bet var jau arī gadīties, ka vienošanās tiešām pakāpeniski uzlabo abu pušu attiecības un varbūt pat noved pie sarunām par no kodolieročiem brīvas zonas izveidošanu reģionā, ko aktīvi atbalsta Palestīnas politiķi. Tāpat līdzšinējās sankcijas bija piespiedušas Irānai atvērties un tās līderiem atbalstīt mērenāku prezidenta kandidātu, kurš arī tika ievēlēts. Domājams, ka Rietumi visai precīzi aprēķinājuši spiedienu, ko var atļauties izdarīt uz Irānu, lai tā būtu novājināta, taču vienlaikus arī nebūtu gatava pārāk radikāliem soļiem.
Protams, ka centīgākie pamiera atbalstītāji neuzskata, ka ar panākto vienošanos Irāna iegūs laiku savas kodolprogrammas attīstīšanai, lai iznīcinātu Izraēlu, kā to pārmet kritiķi. Tomēr vienīgā alternatīva pamiera sarunām, ko kritiķi spēj piedāvāt, ir sankciju saglabāšana un to pastiprināšana, kas līdz šim konfrontāciju ir tikai saasinājis.
Te arī jāatzīmē, ka Izraēla ar savu kritisko nostāju ir absolūtā mazākumā. Skaļāku noraidošu attieksmi pret sarunām vēl paudusi arī Saūda Arābija, taču grūti iedomāties, ka šīs abas valstis savā starpā varētu ciešāk sadarboties. Ja iepriekš stūrī iedzīta bija Irāna, tad tagad nosacītā stūri nonākusi Izraēla, kurai jau vienreiz izdevās panākt sarunu izgāšanu. Paredzams, ka tā arī turpmāk mēģinās panākt maksimālo spiedienu un pie mazākās izdevības vienošanos torpedēt. Šie nav pārāk labi priekšnosacījumi Irānas reanimēšanai starptautiskajā apritē.