Viņa runa ievadīja radoši zinātnisko simpoziju Klimata maiņa: alternatīvi scenāriji mākslā, ekoloģijā un ekonomikā, kas 29.-31. augustā risinājās Tabakas fabrikā kā daļa no teātra festivāla Homo Alibi: recycled programmas.
Pašsaprotama attīstība
Ievadrunas angliskajā nosaukumā (simpozija darba valoda bija angļu) Why we need to IMAGINE 2020 iešifrēta vārdu spēle norāda uz notikuma starptautisko ietīklojumu: iniciatīva IMAGINE 2020 apvieno vienpadsmit kultūras institūcijas no Beļģijas, Francijas, Horvātijas, Latvijas (Jaunā teātra institūts), Lielbritānijas, Nīderlandes, Portugāles, Slovēnijas un Vācijas, kuras saskata savu misiju globālo klimata pārmaiņu problemātikas aktualizēšanā un ilgspējīgu risinājumu meklēšanā mākslas līdzekļiem. Šis uzstādījums liek darboties mākslu un zinātņu saskares zonā, lietot radošajā procesā instrumentāriju, kas populārā uztverē joprojām tiek attiecināts uz eksaktās izpētes sfēru, iespējams - uz komunikācijas tehnoloģijām vai publicistiku, bet ne uz daiļradi. Tomēr pat nejauša un epizodiska saskarsme ar laikmetīgās mākslas procesu (kāda tā, jāatzīst, līdz šim bijusi arī man) liek secināt, ka šāda attīstība ir tikai pašsaprotama. Tikpat pašsaprotama kā pulcēšanās nopietnai sarunai par cilvēces «likteņdrāmas» nākamā cēliena (nu, labi - kārtējās sērijas) scenārijiem nevis kādā eiroremontētas viesnīcas konferenču centrā, bet daudzmaz izmēztā bij. rūpnīcas cehā, kur gaisā vēl brīžam visai jūtami uzvēdī Nicotiana aromāts.
Glābiet pasauli - strādājiet mazāk!
Simpozija laiks bija sadalīts līdzīgi starp trim tematiem: mākslu, ekoloģiju un ekonomiku, tomēr tā gaitā iezīmējās nepārprotams «dramatiskais kāpinājums». Pirmās divas dienas deva vairāk vielas priekšstatam par vides problēmu uztveri sabiedrībā un šīs problemātikas aktualizēšanas, resp., risināšanas paņēmieniem. «Vakar avārijās gājuši bojā četri cilvēki», bet «Mārupītē savāktas aptuveni 2 tonnas beigtu zivju» - izteiksmes atšķirības cilvēku un zivju nāves statistikā raksturo dramaturgs Jānis Balodis, traktējot pērngada lokālo ekoloģisko katastrofu, ko izraisīja ķimikālijām pildītas uzņēmuma Ecolab (sic!) noliktavas degšana. «Ko darīt?» modu pārstāvēja, piemēram, somu dramaturģe Hanna Kirjavainena, kuras vadītā Rospuutto-group padarījusi teātra spēlēšanu par dabai pietuvināta dzīvesveida sastāvdaļu: viņu eksistence Ziemeļkarēlijā (Somijas ziemeļaustrumos) balstās naturālā saimniekošanā un viesizrāžu darbībā briežkopju un mežstrādnieku apmetnēs. Šolē Džonstone pārstāv britu bezpeļņas organizāciju Julie's Bicycle, kuras mērķis ir videi draudzīgas prakses ieviešana radošajā un izklaides industrijā. Var šķist, ka teātru vai rokfestivālu ietekme uz vidi un attiecīgi iespējamā videi draudzīgā darbība ir samērā nenozīmīga, tomēr kopš 2007. gada pastāvošās organizācijas darbības efekts naudas izteiksmē jau mērāms miljonos sterliņu mārciņu, un ir pamats lēst, ka jau tuvākajā nākotnē tie būs desmiti miljonu.
Simpozija trešā diena - atgādināšu, veltīta ekonomikai - izvērsa pirmo divu dienu iezīmēto problemātiku teorētiski daudz grodāk, analizējot globālās attīstības tendences un cilvēces domāšanas pamatparadigmas. Pēdējos pārsimt gadus dzīvojusi ar nepieciešamas izaugsmes nojēgumu, cilvēce šobrīd izrādījusies bezatbildīga planētas dabas resursu šķērdētāja. Zviedru futurologs Kristers Sanne savā priekšlasījumā Glābiet pasauli - strādājiet mazāk! to salīdzināja ar augšupejošu eskalatoru, kura augšgalā mūs gaida necaursitami griesti - planētas resursu limits. Ekonomistu, politiķu, visas sabiedrības prātos cieši iesakņotais priekšstats par produktivitātes pieaugumu kā absolūto labumu dzen šo eskalatoru uz priekšu. Pēdējā simtgade pagājusi, attīstoties otrās paaudzes kapitālismam, kurā indivīds no kapitāla un arī valsts varas viedokļa tiek uzlūkots pirmām kārtām kā patērētājs - viņa uzdevums ir strādāt arvien produktīvāk, arvien vairāk pelnīt un arvien straujāk nopelnīto iztērēt, pie reizes samaksājot nodokļus. Tas ir pašeskalējošs process, kuram lemts turpināties tikmēr, kamēr vien pieaugums (produktivitātes, IKP u. tml.) būs katras nācijas un cilvēces pastāvēšanas kredo. Līdzīgās domās ir ekonomists prof. Ivars Brīvers, kurš priekšlasījumā Tradicionālie pieņēmumi, apokalipse un cilvēces izdzīvošana formulē vienu no mūslaiku tradicionālajiem pieņēmumiem (priekšstatiem, kura patiesums ir apšaubāms, taču vairums sabiedrības tos uzskata par patiesiem) - ekonomisko izaugsmi. Latvijas Nacionālajā attīstības plānā šis priekšstats ieguvis vēl spilgtāku apzīmējumu - ekonomikas izrāviens. «Mēs esam tendēti domāt par ekonomikas izaugsmi kā par kaut ko dabisku, aizmirstot, ka dabā viss aug tikai līdz brīdim, kad sasniedz briedumu, pēc tam attīstoties citādi,» lektors citēja ekonomistu Endrū Simsu.
Katram - pēc saprātīgas vajadzības
Kas varētu līdzēt cilvēcei mesties lejup pa augšupejošajām kāpnēm? Eiropas Ilgspējas izpētes institūta Vācijas nodaļas vadītāja Silvija Loreka proponē vairākus pamatprincipus, kas ietverti t. s. zaļās un taisnīgās ekonomikas nojēgumā - ekonomikai jākļūst sociāli taisnīgai un ekoloģiski atbildīgai. Citiem vārdiem (mans, ne Dr. Lorekas pārfrāzējums): no dabas pēc tās iespējām, katram - pēc saprātīgas vajadzības. Tas, protams, nozīmē atteikšanos no patērnieciskās domāšanas. Konkrētāku rīcības plānu iezīmē K. Sanne: bremzēt patēriņu, konvertējot produktivitātes pieaugumu nevis algas pieaugumā, bet darba laika samazinājumā; līdzīgi, kā tas jau notika pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad strādnieku kustība izcīnīja vispirms astoņu stundu darba dienu, vēlāk - piecu dienu darba nedēļu. Kombinējot šo pieeju ar jaunāko tehnoloģiju efektu (kam arī šobrīd liedz pilnvērtīgi izpausties patēriņa eskalācija - ekonomiskāks dzinējs tikai mudina auto īpašnieku vairāk braukt!), var cerēt uz pozitīvu iznākumu. I. Brīvers ir kategoriskāks - aizliegt finanšu kapitāla privātīpašumu, ar politiskiem līdzekļiem veicināt lokalizāciju - valstu orientēšanos uz pašu resursiem un patēriņa tirgu. Tomēr profesors ir skeptisks: cilvēce visdrīzāk nespēs strauji nomest tempu un piedzīvos apokalipsi. Taču apokalypsis sengrieķu valodā nebūt nenozīmē totālu iznīcību - tas nozīmē atklāsmi, tātad drīzāk - atdzimšanu jaunai dzīvei.
Visprecīzāk simpozija tematikas formulējumam atbilda ideju ģeneratora Demos Helsinki līdzstrādnieces Marijas Ritolas priekšlasījums Četri nākotnes scenāriji - ilgspējīga nākotne 2050. Arī Demos pētnieku izstrādēs resursu deficīta pieaugums nākotnē ir neapstrīdams arguments, taču viņi veidojuši vairākus attīstības modeļus atkarā no tā, kādus līdzekļus cilvēce izvēlēsies situācijas risināšanai, vai tehnoloģijas attīstīsies unifikācijas vai specializācijas virzienā un kāda būs indivīda sociāli ekonomiskā loma nākotnes sabiedrībā. (Ar šiem scenārijiem noteikti vērts iepazīties: http://spread2050.ning.com/page/scenarious.) Ierobežoto resursu dēļ iezīmēšu tikai, manuprāt, radikāli atšķirīgākos: Superčempionu modelī globālajām korporācijām izdodas koncentrēt intelektuālo kapitālu tāpat, kā tās līdz šim koncentrējušas finanšu kapitālu, un atrisināt resursu trūkuma problēmas tehnoloģiski, savukārt Empātisko kopienu modelī sabrūk šobrīd pastāvošā finanšu un transporta sistēma, ļaudis spiesti daudz vairāk laika veltīt elementāru dzīves vajadzību nodrošināšanai, piemēram, laistot gurķus bijušo lielveikalu telpās ierīkotās siltumnīcās.
*Latvijas Radio1 žurnālists