Par modeli «nauda seko skolēnam» pie mums runā jau vismaz desmit gadus, taču darīšana vilkta garumā. Atšķirībā no kaimiņzemēm - Lietuvas un Igaunijas. Tiesa, vēl joprojām nav iecerētā «nauda seko skolēnam» modeļa finansēšanas aprēķinu. Laikam jau viss tā arī paliktu, nebijis šogad valsts budžeta dramatiska samazinājuma. Aizbildinājumu var atrast gandrīz visam un gandrīz vienmēr.
Mums ir nesamērīgi daudz ar izglītības sistēmu saistītu cilvēku - pāri par 33 tūkstošiem. Iznāk, ka Latvijā uz vienu strādājošo ir 6,4 skolēni. Igaunijā to ir 13, Lietuvā - 11. Somijā, kur iedzīvotāju blīvums zemāks nekā Latvijā, vienam skolotājam jātiek galā ar 16 bērnu izskološanu. Tie ir vidējie skaitļi, kas raksturo situāciju kopumā. Izglītības ministre Tatjana Koķe (ZZS) gribētu panākt, lai laukos uz vienu pedagogu būtu astoņi, bet lielajās pilsētās - desmit skolēni, un tas nav nekas neiespējams vai izglītības sistēmu nokaujošs. Nekas priecīgs tas nebūs, taču pašvaldībām šis laiks ir jāizmanto efektīva skolu tīkla izveidei, kas bērniem spētu nodrošināt kvalitatīvas izglītības iespējas.
Pēc budžeta «apcirpšanas» iznāca, ka par vienu pedagoģisko likmi (likmju skaits ir lielāks par skolotāju skaitu) jeb 21 mācību stundu valsts var samaksāt 180 latu, t.i, nemainīgu saglabāto minimālo algu. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir skolotāja darbam neatbilstošs atalgojums. Augstāko izglītību ieguvušos skolotājus tomēr neklātos pielīdzināt palīgstrādniekiem, kas visbiežāk veic fiziski smagu, taču mazkvalificētu darbu, par kuru lielu naudu nemaksā, un nevienu tas neizbrīna. Skolotāji tomēr ir «no cita plaukta», krietni vien augstāka.
Koķe ceļ skolotājiem priekšā 250 latu («uz papīra») par vienu pedagoģisko likmi, un šis priekšlikums pelna izsvērtu apspriešanu. Taču vienlaikus tas nozīmē arī izglītības sistēmā strādājošo skaita samazināšanu. Tiek minēti dažādi skaitļi - no četriem līdz desmit tūkstošiem, taču tie visi ir pieņēmumi, skaidrību var ieviest tikai pati ministrija, un jādomā, ka tas jau drīzumā tiks izdarīts. Izglītības sistēmā strādā aptuveni četri tūkstoši pensionāru, taču var tikai minēt, cik no viņiem rudenī vēlēsies turpināt darbu skolās, saņemot pensiju par 70% «apšķērētā» variantā.
No minētajiem 33 tūkstošiem izglītības jomā strādājošo «pie tāfeles stāvošo» ir nepilni 27 tūkstoši. Zem viena jumta ar skolotājiem ir arī bibliotekāri, skolu psihologi, medicīnas darbinieki, tehniskie darbinieki. Ir zināms (izskanējis publiski) gadījums, ka skolā uz 23 skolotājiem sanāca 17 tehniskie darbinieki. Tieši šīs strādājošo kategorijas štatu samazināšana varētu skart visjūtamāk. Algu fondu piešķir valsts, taču skolu uzturēšana ir pašvaldību pārziņā, un tās varbūt varētu palīdzēt valstij, piemēram, uzņemoties algot daļu tehnisko darbinieku. Dabiski, uz brīvprātības pamata.
Gaismas stariņš visumā drūmajā situācijā ir iespēja izmantot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu naudu. Runa ir aptuveni par 20 miljoniem latu, kurus paredzēts ieguldīt galvenokārt skolotāju tālākizglītībā vai pārkvalificēšanā. Šī iespēja jāizmanto, cik nu vien tas iespējams. No skolotāju zināšanām un prasmēm lielā mērā atkarīgs, cik kvalitatīva būs viņu darba «galaprodukcija» - pamatskolu vai vidusskolu pabeidzis jaunietis. Ir daudz signālu, kas liecina, ka Latvijā ir problēmas ar izglītības kvalitāti, un tās uzlabošanai ir jābūt vēl vienam ļoti svarīgam izglītības reformas mērķim.
1.septembrī skolās sāksies jaunais mācību gads, un tas nozīmē, ka skolu tīkla optimizācijai nākamajam mācību gadam atlicis pavisam nedaudz laika. Ciktāl tikts ar skolu tīkla optimizāciju, redzēsim augusta otrajā pusē vai beigās.
Atliek izteikt cerību, ka darbs tiks ne tikai darīts, bet arī padarīts. Ir tikai viens «bet». Reformas, t.i., skolu tīkla optimizāciju un skolotāju un skolēnu skaita racionālas proporcijas panākšanu, paredzēts pabeigt 2012.gadā. Taču nākamajā rudenī paredzētas Saeimas vēlēšanas, mainīsies valdība, un izglītības un zinātnes ministra amatā var nonākt cits cilvēks, kuram var izrādīties citas prioritātes. Pusratā pamestas reformas ir ļaunākais, ko iespējams sagaidīt.