Jā, gadās nomirt miegā un vairs neatmosties, bet, kamēr subjekts - vienalga, vai tas dzīvnieks vai cilvēks -, atrodas miega varā, tas tuvojas pamošanās mirklim un nav svarīgi, vai to izraisa brutāla modinātāja akcija vai organisma dabiska reakcija, kad tas ir atpūties.
Sanāk, ka, spriedelējot par eitanāziju, katrs zina, ka runa ir par nogalināšanu, tomēr izsakās tā humānāk (vai pat smalkāk). Vārds «eitanāzija» to arī nozīmē, proti, stimulētu vieglu nāvi, tiesa - it kā kāds būtu pastāstījis, kāda ir viegla un kāda ir grūta nāve vai kāda vispār ir nāve. Katrā ziņā spriganiem dzīves turpinātājiem apgrūtinājuma ņemties ar vājinieku vairs nav, bet to, kā ir mirušajam, tikai viņš pats un Dievs zina. Reiz mēs visi to uzzināsim.
Diskutēt varētu par tā saucamo pasīvo eitanāziju - par atteikšanos no mākslīgajiem, dzīvību uzturošajiem pasākumiem vai pārtraukšanu, kad top skaidra to bezjēdzība, taču aktīvā eitanāzija - pasākumi ar tūlītēju nāvējošu iedarbību (piemēram, morfija pārdozēšana) - nokaušana vien ir. Ja to, pie pilna prāta esot, kas gan ir apšaubāmi, izvēlējusies pasākuma galvenā persona, tad tas nav nekas cits kā palīdzība vai līdzdalība pašnāvībā.
Interesanti, ka attiecībā uz to pašu, kas palīdz suicīdam - atbrīvošanos no ciešanām, ko izraisa miesas nepanesamās sāpes, vairums iejauksies, ieraugot kādu, kas tādā ceļā nolēmis atbrīvoties no garīgajām ciešanām, un atpestīšanas aktu mēģinās novērst. Ja ņem vērā, ka cilvēks ir garīga būtne, tātad garīgās ciešanas viņam ir daudz grūtāk panesamas nekā fiziskās, sanāk dramatiska pretruna, kas var kalpot par iebildumu eitanāzijai.
Taču, ja indivīds pats vēlas pārtraukt nepanesamās ciešanas un ārsts (vai kāds cits) piepalīdz, pareizāk sakot, nokauj cietēju, tā kļūstot teju vai par slepkavu, pseidohumānisti to akceptē, jo ciešanu it kā vairs nav. Tomēr tas ir diskutabli, jo vai tad kāds argumentēti var pierādīt, ka eitanāzija patiesi atvieglo ciešanas?
Te der padomāt, kādi kreņķi piemeklētu legālos «humānos» slepkavas, ja nākamajā dienā zinātne nāktu klajā ar atklājumu, kas garantētu dzīves turpināšanu bez ciešanām līdz dabiskai nomiršanai, tātad paveikto pasākumu varētu atlikt.