Tikšanās dienā Jānis devies vairāku dienu komandējumā, tāpēc ar ģimenes ēšanas paradumiem iepazīstina Sarmīte. Mūs gaidot, viņa turpat vietējā veikalā arī iepirkusies. Taču tas nav tipiski - parasti viņa to dara reizi nedēļā un viena, lai bērniem nebūtu vairākkārt jāatgādina, ka paredzēts pirkt pārtikas produktus, nevis rotaļlietas.
Tomēr lielveikals nav vienīgā vieta, kurā tiek iegādāts viss ģimenei nepieciešamais. Sarmīte atklājusi, ka augļus un dārzeņus izdevīgāk pirkt specializētā veikalā, kur to ir tik daudz un dažādi, ka vēl nav pieticis laika iepazīt, kā tos var ēst (kaktusus, piemēram, kurus arī piedāvā pircējiem). Un vēl lielisks budžeta ekonomētājs ir veikals, tāda kā vairumtirdzniecības bāze, kurā viss nopērkams lielos iepakojumos, taču ievērojami lētāk. Pirmajos gados šad un tad tika apmeklēts arī tā sauktais «krievu veikals», kurā var nopirkt Hanzas maiznīcā cepto maizi, šokolādes sieriņus un citus no Latvijas atvestus gardumus. Taču pēc gadījuma, kad nopirktie kārumi iekšpusē bija jau sapelējuši, Sarmīte šo veikalu apmeklē iespējami reti un produktus «ar dzimtenes garšu» meklē lielveikalos.
Sākumā tas nav bijis vienkārši. Pieticīgās angļu valodas zināšanas vispār nav ļāvušas atrast vēlamo preci. Piemēram, miltus vai mannu. Tikai pēc ASV nodzīvotā gada Sarmīte atklājusi, ka manna jāmeklē paciņā ar uzrakstu Forina. Tomēr pat tad, ja vajadzīgais produkts atrasts, tas ne vienmēr sasaucas ar izjūtu, kā tam jāgaršo. Ilgi, piemēram, tika meklēts kaut kas līdzīgs biezpienam «ar Latvijas garšu». Beidzot atrasta alternatīva Krievijas sieram. Izdevies atrast arī pilngraudu maizi, kura neķep pie aukslējām. Elizabete gan labprātāk ēstu mammas brāķēto balto tostermaizi, bet Sarmītes nostāja ir strikta - šo viņa atļauj ēst tikai pa retam ar Elizabetei tik mīļo riekstu sviestu.
Sarmīte vispār uzskata, ka bērnu izvēle ēšanas ziņā ir stipri jāpieskata. Īpaši, ja ne visai veselīgie kārdinājumi ir tik viegli pieejami. Piemēram, skolā. Ja tur negaršo piedāvātais ēdiens, vienmēr var nopirkt hotdogu, picas šķēli, čipsus vai citus, bērnuprāt, labus ēdienus. Sarmīte gan atļauj tos pirkt reizi nedēļā, jo visiem vecākiem ir pieejama skolas ēdienkarte, un, ja Elizabete apgalvo, ka piedāvātais ēdiens viņai negaršos, Sarmīte meitai dod ēdamo līdzi no mājām. Katrs no vecākiem savam mīlulim dod līdzi to, kas viņam garšo. Sarmīte Kristeram visbiežāk makaronus ar sieru, sviestmaizes, jogurtu, augļus, sulu, cepumus.
Kaut arī mājās Grigalinoviči ēd tradicionālos latviešu ēdienus - kotletes, karbonādes, zupas, tomēr bērni labprāt ko neparastāku. Kristeram, piemēram, ļoti garšo garneles rīvmaizē, bet Elizabetei svaigas garneles. Taču īstā leiputrija bērniem sākas, kad viņi aizbrauc pie netālu dzīvojošās Intas. Viņa Grigalinoviču ģimenei ir tāda kā vecāmamma - palīdzēja jaunajai ģimenei iedzīvoties Ņūdžersijā, tagad šad un tad pieskata bērnus. Tad mazie var neierobežotā daudzumā pieēsties konfektes, čipsus un citus kārumus. Sarmīte pati gan bērniem konfektes nepērk. Viņa bilst, ka zobārsta pakalpojumi ir tik dārgi, ka vieglprātīgi ļaut bērniem bojāt zobus viņi vienkārši nevar atļauties.
Kopumā vērtējot savus ēšanas paradumus, Sarmīte tomēr ir pārliecināta, ka būtiski nekas nav mainījies. Viņi joprojām ēd galvenokārt mājās gatavotu, latviešiem pierastu ēdienu un gatavo vairākām dienām, lai katru dienu nav jāstāv pie plīts, jo dienas ritms ir gana steidzīgs. Tomēr īstie vēderprieki sākas, ciemojoties Latvijā. Sarmīte stāsta, ka tad pārpārēm tiek apmierinātas viņas ilgas pēc šokolādes sieriņiem, saldajiem biezpieniņiem un citiem biezpiena izstrādājumiem. Starp kārotajiem produktiem ir arī Rakveres cīsiņi - neko līdzīgu Amerikā nav izdevies atrast, un Latvijā bērni tos ēd brokastīs, pusdienās un vēl arī vakariņās. Un vēl pelmeņi. Arī tiem, šķiet, alternatīvas vienkārši nav.