Dusmās kaimiņienes izkliegts smags vārds. Saraujos, kaut arī tas nav man. Glāstus un mīļumu lūdzošas kucēna acis rītos pie gultas. Skumjas bērnu acīs kaimiņu logā, vecākus gaidot vakarā. Kaut kad atnāks… Tikai - kādi? Krītošu bumbu kaucieni Gruzijas debesīs. Karā cietušie bērni Jūrmalā. Viņu vecāki nepārnāks…Dzērvju kāsis Latvijas debesīs. Paklanos dzērvenei purvā, pieliecos pateicībā kartupelim vagā. Latvijā zem mierīgām debesīm nāk rudens.»
Bet pērn rudenī uz jautājumu, kas Lidija Ozoliņa ir Latvijai, varēja atbildēt ļoti lakoniski: «Bezdarbniece!» Še tev! «Kad sniedzu dokumentus bezdarbniekos, tur brīnījās, kā esmu pratusi 36 gadus nostrādāt bez pārtraukuma,» saka L. Ozoliņa. Psiholoģiski bija grūti aprast ar bezdarbnieka statusu. Pat draugos bijušie skolēni rakstīja retāk. «Deviņi mēneši bezdarbniekos, tad - simtlatnieku programma. Man ir lauku mājas un veca mamma. Spītes pēc centos turēties,» braši noskalda Lidija. Viņa bija tā, kura uzmundrināja arī citus bez darba palikušos kolēģus.
Kur L. Ozoliņu var sastapt? Nūuu, tagad jau viņai atkal darbs - pusslodzes skolotāja palīgs mazajās klasēs un pagarinātā diena. Nav viegli izsekot viņas ikdienas gaitām. Tad viņa ar mazpulcēniem ir skatē Viesītē, tad ar skolotājiem senioriem pieredzes apmaiņā Dānijā, tad dodas uz sanākšanu Rites tautskolā, tad viņai jāaizvada kāds aizgājējs. Un pats vakars pie datora. Kopā ar rakstnieci Lūciju Ķuzāni sarakstīta grāmata par Pilskalni Starp trijām upēm, nu tiek apkopa informācija, fakti un intervijas par Neretas vēsturi.
Bērnu draugs
Laikam tāpēc, ka pašai skolas gados bija ļoti jāpastāv par sevi, Lidija tagad ir īstens bērnu draugs. Kā viņa pati saka: «Tāds tādu atrod.» Starpbrīžos ap viņu spieto mazpulcēni. «Tā ir varen laba organizācija. Bērni tiek mācīti darbam un visam labam. Pilskalnē mazpulku atkal dibināja 1995. gadā, kad neviens nezināja, kas sanāks. Sāku kā palīdze, bet pēc gada jau pārņēmu vadību. Ziemā tas skaitās apmaksāts darbs, vasarā - atpūta. Bet tieši tad ir visintensīvākais - nometnes, pārgājieni, ražas audzēšana. Rudenī ir skates.» Nu Lidija vada mazpulku Neretā. Skolā ir arī bērni ar mācīšanās grūtībām un palīgskolas bērni. «Izstrādājām programmu, ministrija apstiprināja, un tā viņus integrējam.»
Loģisks šajā integrācijā ir nākamais solis. L. Ozoliņa aktīvi darbojas projektā Seniori skolai, kas ir Latvijas, Dānijas, Zviedrijas kopprojekts un Nereta ir pilotskola. Sadarboties aicināti bijušie skolotāji, pensionāri, arī citu profesiju pārstāvji. Ja kādam skolēnam neiet stundās, seniors ir cilvēks, kas var palīdzēt, pakontrolēt, paskaidrot. «Man kā skolotājai, piemēram, nekad nepatika, ja nāk svešs cilvēks klasē stundu laikā. Bet tas ir savādāk! Senioram jau pavisam ir cits uzdevums. Ne jau skolotāju vērtēt, bet galvenais ir redzēt to bērnu, kuram jāpalīdz.» Seniors ar bērniem, kam grūti koncentrēties, mācās pat citā telpā, netraucējot darbu klasē, kur skolotājs strādā ar tiem, kam augstāks līmenis.
Man kā vēsturniecei
Jau tad, kad L. Ozoliņa strādāja skolā par bibliotekāri, viņa vadīja novadpētniecības pulciņu. «Gājām pie cilvēkiem, ekspedīcijās vācām materiālus.» Rakstniece Lūcija Ķuzāne ir Lidijas novadniece. «Reiz viņa man teica, ka nāk reģionālā reforma un skaties, ka tik Pilskalnes pagasts no kartes nepazūd! Ja mēs tagad neuzrakstīsim grāmatu, nebūs atmiņu.» Tā radās ideja par grāmatu. «Nav jau māksla norakstīt no citām grāmatām un salikt kopā faktus vienā izdevumā. Māksla ir paņemt to, kas ir dzīvs, kamēr vēl ir, ko paņemt.» Tā paralēli ar Lidijas studijām par vēstures skolotāju tapa arī grāmata par Pilskalnes pagastu Starp trijām upēm. Pilskalnē L. Ozoliņa bijusi katrā mājā un personīgi pazīst visus cilvēkus. Tagad jau ir meti grāmatai par Neretas vēsturi. Bet vēsturnieces izglītība ir Lidijas trešā augstskola. Absolventei L. Ozoliņai togad 52 gadi. Un kas par to?
Kurā laikā Lidija kā vēsturniece gribētu dzīvot? Grāmatā par Pilskalni taču izpētīti visi laiki, sākot no akmens laikmeta. «No 1975. līdz 80. gadu vidum,» nedomājot atbild Ozoliņa. «Kad biju komjauniešu sekretāre, gāja jautri. Nu, piemēram, Gricgalē taisījās brukt kopā kultūras nams, bet mēs, jaunieši, grīdu likām, jumtu taisījām, talkas organizējām, turējāmies kopā. Un nevajadzēja alkoholu. Es gāju prasīt pasākumiem atļaujas. Gribējām Līgo svētkus, bet man saka, nekādas ballēšanās. Bet balle bija, mūzikas instrumentus pa logu paņēmām, nospēlēja puiši balli klubā aiz bieziem aizkariem. Kultūras nams bija stāvgrūdām pilns. Tagad domāju - ārprāts, kāds risks bija.»
Labāk nedomāt - kā būtu, ja būtu, bet - ņemt un darīt. Tā sanācis ar Pļavas svētkiem. Lidija bija lasījusi, ka Latvijā šur tur notiek pļaušanas sacensības ar rokas izkapti. «Saorganizēju mūsējos, bet pagastam nebija degvielas, ko dot, lai aizbrauktu. Ko nu? Man taču īpašumā ir divu hektāru pļava. Ja nevaram aizbraukt, tad būs pašiem savi svētki. Kaimiņš nopļāva, siens izžuva, un kolēģe zināja stāstīt, ka kaut kur redzējusi no siena pagatavotas figūras. Sanāca tīri labi. Šogad nauda atradās, un bija manā pļavā karogs, bija komandas un vairāk nekā 150 cilvēku.»
Satur bēru tradīcijas
No jautrības atkal pie skumīgākas tēmas. Pie L. Ozoliņas griežas novadnieki, kad tuvinieks jāizvada pēdējā gaitā. «Laukos jau cenšas saturēt tradīcijas. Pilsētā ir pierasts savādāk. Man nepatīk, ja zārku nes sveši cilvēki, tam jābūt radu un draugu ziņā. Tas ir notikums - izdzīvot bēres trīs dienu garumā. Vispirms rok bedri ar krustiņu bedres dibenā no skujiņām, izpušķo kapu, tad kapličā nozvana, kad kaps ir izrakts. Otrā rītā brokastis un mācītāja vai runātāja sagaidīšana, eglīšu galotnīšu laušana, vakariņas mājās ar savējiem. Pie galda sēžot, skatās fotoalbumus, rit sarunas. Trešajā rītā ir eglīšu dedzināšana, drēbju dedzināšana, dziedātāji pie ugunskura.» Piederīgie par aizgājēju stāsta daudz un to nedrīkst pazaudēt.» Bet zūd. Daudz lietu zūd. Tagad L. Ozoliņa uztraucas par to, ka Pilskalnes skolas ēka var pazust. Skolu nolikvidēja, lai gan nesen jauns jumts bija uzlikts, apkures sistēma renovēta, logi nomainīti. Un man liekas, ka Lidija atkal rakstīs kādu projektu, lai māja nepazustu. «Tikai strādāšanas vaina,» viņa saka.