Arī eirozonā situācija ir nemierīga - tikai pirms nepilnām divām nedēļām eirozonā ietilpstošo valstu vadītāji vienojās par 159 miljardus eiro liela aizdevuma piešķiršanu parādu nastas nomāktajai Grieķijai, bet starptautiskā kredītreitingu aģentūra Moody's pagājušās nedēļas nogalē paziņoja, ka drīzumā varētu tikt samazināts arī eirozonā ietilpstošās Spānijas kredītreitings. Vairākas tā dēvētās jaunās ES dalībvalstis, tostarp Polija, jau paziņojušas, ka nebūt nesteigsies pievienoties Eiropas Monetārajai savienībai, taču Latvijas amatpersonas vēl arvien paliek pie pārliecības, ka jau no 2014. gada lati Latvijas iedzīvotāju maciņā jānomaina pret Eiropas vienoto valūtu.
Atminoties, cik smagi Latviju skāra Lehman Brothers bankrota izraisītā globālā finanšu krīze, uz diskusiju, vai šobrīd ir pamats bažām par to, ka pārlieku uzblīdušās valstu parādu nastas dēļ var ciest arī Latvija, Diena aicināja Finanšu ministrijas valsts sekretāri Sanitu Bajāri, Latvijas Bankas prezidenta padomnieku Uldi Rutkasti, Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības direktoru Hariju Švarcu un a/s Goldinvest Asset Management padomes priekšsēdētāju Pēteri Avotiņu.
Kodolkara scenārijs
«Varbūtība, ka eirozona var izjukt, ir tik augsta, cik tā nav bijusi nekad. Mēs runājam par Grieķiju, bet prātā jau visiem ir nevis Grieķija, bet Spānija un Itālija - ja lieta aiziet līdz Itālijai, tad jau risinājumus atrast varētu būt ļoti, ļoti sarežģīti. Būs politiskas problēmas līdzekļus šo valstu glābšanai savākt, un tas var maksāt daudzām valstīm viņu kredītreitingus. Tagad svarīgākais ir šo ķēdes reakciju apturēt tā, lai tā beidzas ar Grieķiju, Īriju vai Portugāli, un nopirkt pietiekamu laiku, lai Spānija un Itālija pierādītu, ka šo domino efektu var apturēt. Jo, ja šis domino efekts aizies tālāk, arī tumšākais scenārijs var piepildīties,» vērtējot pašreizējo situāciju eirozonā, saka Harijs Švarcs, Swedbank Ieguldījumu pārvaldes vadītājs.
Uz eirozonas dzīvotspēju skeptiski raugās arī a/s Goldinvest Asset Management padomes priekšsēdētājs Pēteris Avotiņš, kurš uzskata, ka eirozonas problēmas daļēji izriet no aplamas monetārās politikas: «Gan vairāki makroekonomikas eksperti, gan, starp citu, arī Starptautiskais Valūtas fonds savā pētījumā 2010. gadā minēja, ka izvēlēties valūtas kursa piesaisti pie peldošā kursa nav pietiekami labs risinājums krīzes apstākļos. Eirozonas gala prognozes ir izteikušas arī daudzas pietiekami autoritatīvas bankas. Tā ir sistēmiska problēma, ka valūta ir brīvā piesaistē, ka tā nav ne ar ko segta. Manā skatījumā viens no variantiem ir atgriešanās pie zelta standarta, kas tika 1971. gadā atcelts.»
Tikmēr Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas amatpersonas ir pārliecinātas, ka Eiropas ekonomikas lielākie spēlētāji nepieļaus eirozonas sabrukumu.
«Pat ja daži mēģina spekulēt, ka nupat jau aiz durvīm ir eirozonas sabrukums, es domāju, ka tas tā nav. Eirozona tomēr ir vairāk stratēģisks projekts, eirozonas izjukšanas izmaksas ir ļoti lielas, un īstermiņa izmaksas noteikti nesedz iespējamos ieguvumus no eirozonas izjukšanas. Risinājums ir vajadzīgs, bet tas ir vajadzīgs valstu finanšu disciplīnas jomā. Protams, ir zināmi mehānismi, kā stabilitātes un izaugsmes pakts (Māstrihtas līgums - red.), bet ES dalībvalstis nav īsti ievērojušas tā noteikumus. Tādēļ acīmredzot ir nepieciešami daudz stingrāki noteikumi. Šīs problēmas ir risināmas un, manuprāt, arī tiks atrisinātas, un eirozona no krīzes izies tikai spēcīgāka,» optimistiski noskaņots ir Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Uldis Rutkaste, kurš norāda, ka eirozonas sabrukuma scenārijs savā ziņā būtu pielīdzināms kodolkara scenārijam, tas ir, procesam, kurš nav kontrolējams.
Trūkst kopīgu interešu
«Visām slimībām nav vienu zāļu, un principā ir labāk ārstēt no tā, ar ko cilvēks ir saslimis, nevis vienkārši ārstēt kaut ko. Tā problēma ir dažu valstu fiskālā nedisciplinētība. No fiskālās pārvaldības viedokļa, arī no kontroles procedūru stiprināšanas viedokļa, jau ir izdarīts ļoti daudz, protams, iepriekš bija zināmi spēles noteikumi, bet eksistēja arī tādas kā paražu tiesības šos noteikumus neievērot. Tādā ziņā šī krīze ir bijusi pietiekami būtisks iemesls, kādēļ, lai valstis nonāktu pie secinājuma, ka ir jāraugās, lai šos spēles noteikumus visi ievērotu,» piebilst Sanita Bajāre, Finanšu ministrijas valsts sekretāre.
Viņa norāda, ka ietekmīgākās dalībvalstis, piemēram, Vācija un Francija, noteikti nav ieinteresētas eirozonas sabrukumā, kas nozīmētu arī atgriešanos pie atšķirīgām valūtām un šo valūtu savstarpējas konkurences.
Tomēr, kā norāda H. Švarcs un P. Avotiņš, iespējams, eirozonas problēmas ir daudz dziļākas, nekā varētu šķist pirmajā mirklī.
«Eiropas Monetārās savienības galvenās problēmas un slimības ir zināmas jau gadu desmitiem. Par tām ekonomisti runāja jau tad, kad šī savienība tika izveidota. Viena no problēmām ir tā, ka fiskālā politika nav Eiropas līmenī varbūt pietiekami koordinēta un pietiekami stipra. Taču nav savstarpēja pārdales mehānisma, kurš efektīvi strādātu, nav pietiekami liela kopējā budžeta, lai šī monetārā savienība un fiskālā politika strādātu. Un, pats galvenais, nav arī soda mehānisma. Vairumā ES valstu ārējā parāda līmenis jau pāraug to līmeni, kas ierakstīts Māstrihtas kritērijos. Tā jau ir šīs slimības būtība. Lai sistēma būtu uzticama, jābūt pietiekami uzticamam soda mehānismam, varbūt pat izejas mehānismam no eirozonas, kas būtu pietiekami nopietns arguments šīm valstīm tomēr pacensties šos kritērijus izpildīt,» norāda H. Švarcs.
Tam piekrīt arī P. Avotiņš, kurš turklāt sliecas domāt, ka atrast kopējas intereses ES dalībvalstīm ir teju neiespējami: «Ir diezgan grūti saskatīt kopīgas intereses un projektus Latvijai un Spānijai vai Grieķijai. Skaidrs, ka finanšu disciplīnas neievērošana noveda pie tām sekām, kas pašlaik redzamas. Un nav teikts, ka stabilajās Ziemeļeiropas valstīs arī nebūs kādas kustības, kas varētu provocēt eirozonas kursa izmaiņas. Arī Skandināvijā šobrīd runas par iespējamām problēmām nekustamā īpašuma tirgū, Anglijā tiek diezgan būtiski griezti budžeta izdevumi un nav zināms, kā viņi spēs šo uzdevumu paveikt. Visu problēmu pamatā tomēr ir tas, ka ES dalībvalstis ir pārāk dažādas, tām ir pārāk dažādas intereses un pārāk grūti koordinēt šīs intereses savā starpā.»
ASV parādus var atļauties
Uz problēmām ASV, kas izraisījušas bažas par globālās finanšu krīzes otro vilni jeb tā dēvēto ekonomiskās krīzes W veida scenāriju, Dienas diskusijas dalībnieki gan raugās visai mierīgi.
«Ir skaidrs, ka ASV ekonomika ir pavisam cita līmeņa spēlētājs, un tas parāda līmenis, ko var atļauties ASV ar spēcīgu ekonomiku un globālu valūtu, ir krietni augstāks nekā mums. Protams, arī tur tas izmērs nav bezgalīgs, bet ASV ir pārāk liels spēlētājs, lai varētu atļauties ieiet tādā scenārija attīstības fāzē,» uzsver U. Rutkaste.
«Ir bijuši piemēri, kad valstis ar līdzīgiem valsts parāda līmeņiem ir sekmīgi izaugušas no šī parāda, ekonomikai augot ātrāk, samazinot izmaksas, varbūt veicot kādas privatizācijas un iekšējas strukturālas reformas. Kanādā kaut kas līdzīgs notika 1980. gadu vidū un 1990. gados. Jautājums ir par to, cik tās valstis to apzinās un mērķtiecīgi uz to iet. Pašlaik, teiksim, Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas izgāja tam cauri, un tikai tad, kad Latvija jau bija izgājusi cauri, grieķi saprata, kur viņi atrodas un kas viņiem draud. Tagad līdzīgs politisks process droši vien notiek ASV,» optimistiski noskaņots ir H. Švarcs.
Savukārt P. Avotiņš norāda, ka pagaidām ASV parāda problēma drīzāk ir politiska, nevis ekonomiska: «Pat neskatoties uz astronomisko parādu, šī situācija šobrīd ir zināmā mērā mākslīgi iniciēta, un tai ir risinājums. Šis risinājums ir politiskā plāksnē. Kurā brīdī šis jautājums pārvērtīsies par ekonomisko problēmu Amerikai un visai pasaulei, to ir grūti prognozēt. Ja ASV politiķi nevienosies, tad tas ir skaidrs, ka tas pāraugs ekonomiskā problēmā ne tikai Amerikai, bet visai pasaulei.»
Latvijai jāturpina taupīt
Par vienu gan visi diskusijas dalībnieki ir vienisprātis - problēmas eirozonā un ASV var atstāt zināmu iespaidu uz Latviju, taču tas vēl reizi apliecinot, ka, veidojot 2012. gada valsts budžetu un valsts fiskālo politiku, Latvijai jātiecas ievērot Māstrihtas kritērijus. Ekspertu ieskatā tieši parādu krīzes plosīšanās apliecina šo kritēriju kvalitāti un to, cik svarīgi ir nepieļaut pārlieku lielu parādu nastas uzblīšanu.
«Nenoteiktība un problēmas finanšu tirgos atstāj iespaidu arī uz mūsu parāda apkalpošanas izmaksām. Tas nenoliedzami atstāj iespaidu arī uz mūsu budžeta deficītu. Šobrīd potenciālās problēmas un izmaksu svārstības mēs varam modelēt, mēs varam izstrādāt savus riska modeļus, bet jebkurā gadījumā mums ir jākoncentrējas uz saviem sasniedzamajiem rezultātiem,» tā FM valsts sekretāre S. Bajāre.
H. Švarcs savukārt skaidro, ka tad, ja Latvija spēs īstenot stingru budžeta politiku, būtiskas problēmas neradīs arī nepieciešamība pārfinansēt no SVF un Eiropas Komisijas ņemto aizdevumu: «Svarīgi ir Latvijai parādīt, ka mēs esam valsts ar zemu budžeta deficītu, ar zemu ārējo parādu, valsts, kas mērķtiecīgi jau trīs četrus gadus pēc kārtas samazina savus izdevumus.
Vienkāršoti sakot, tagad arī Eiropā ir labās valstis un ir sliktās valstis. Ja mēs spējam pierādīt, ka atbilstam Māstrihtas kritērijiem, pat tad, ja sākas lielāka turbulence Dienvideiropā un pasaulē, iespējams, mums vajadzēs kādu brīdi nogaidīt, kamēr bišķīt tā situācija norimstas, bet nedomāju, ka Latvijai vairs nebūs iespēju pārfinansēt parādu. Finanšu tirgos grozās miljoni un triljoni, kuri meklē vietas ieguldījumiem. Tie jau nekur nepazudīs, vienkārši meklēs drošākās vietas.»
U. Rutkastes ieskatā, ka tieši nepieciešamība pārfinansēt valsts parādu, aizņemoties starptautiskajos finanšu tirgos, ir papildu arguments, kādēļ Latvijai stingri jāturas pie mērķa 2014. gadā ieviest eiro: «Mums jau sākot no 2013. gada, turpinot 2014. un 2015. gadā, ir jāpārfinansē gandrīz trīs miljardus latu liels valsts parāds. Protams, daudzi var spekulēt, ka eirozonā šobrīd ir problēmas, bet tās ir valstīm, kuras nespēj nodrošināt fiskālo ilgtspēju. Ja mēs paskatāmies uz Latviju, pat ja mēs neieviešam eiro, ir ļoti svarīgi sakārtot fiskālās ilgtspējas jautājumus, lai nevienam vairs nav nekādu bažu, ka Latvijā situācija tuvākajos gados varētu atkārtoti iziet no kontroles. Ja mēs to nedarīsim, mums draud procentu maksājumu pieaugums. Pat procentu likmes pieaugums par vienu procentpunktu nozīmē ļoti nozīmīgas summas, kas katru gadu būs jāmaksā prom. Nav noslēpums, ka valstīm, kas ir pievienojušās eirozonai, kredītreitingi gandrīz tūlīt ir uzlabojušies par vienu divām pakāpēm. Igaunija ir tāds piemērs, arī citas valstis - investoru skatījumā, ja tu esi spējīgs iestāties eirozonā, tad valsts politiskā un ekonomiskā sistēma ir pierādījusi, ka tās spēj mērķtiecīgi darboties. Tā ir kvalitātes zīme, kas parāda, ka valsts nedzīvo populismā, bet ir spējīga mērķtiecīgi rīkoties, tādēļ, pat ja mēs neiestājamies eirozonā no 2014. gada, mums vienalga ir jānodrošina fiskālā ilgtspēja un Māstrihtas kritēriju ievērošana.»
Līdzīgi domā arī P. Avotiņš: «Galvenais mums pašiem pieņemt pareizu lēmumu tajā brīdī, kad kritēriji ir izpildīti, izvēlēties, vai iet šo ceļu vai neiet.»