Ar Veltu tiekamies Aspazijas telpās, ko laipni izrāda asociācijas prezidente. Radošais gars šeit teju sataustāms - te darbojas pīšanas pulciņi, notiek sēdvingrošanas nodarbības un pat biodejas. Dāmas paskaidro, ka tā ir individuāla deja - meditācija pie īpašas mūzikas, kas atslābina un ļauj izpausties. Velta atklāj biodeju maģiju: «Neviens nevienu nevēro un nevērtē, katrs pieņem savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Un mūzika ir tāda, ka gribas pacelties gaisā un lidot.»
Īsts spridzeklītis
Velta Ķiece savas aktivitātes Aspazijā sākusi tieši ar dejošanu, jo tā vienmēr bijusi sirdij tuva - kādreiz kopā vīru dejojusi viesību dejas, bet bērnībā - baletu. Tagad viņas aktivitātes izvērsušās plašumā - seniore vada arī nūjošanas nodarbības un rokdarbu meistarklasi, kur dalās ar savām filcēšanas un lakatu tīmekļošanas prasmēm. Velta apraksta gaisotni Aspazijā: «Te pati aura ir tik laba, ka mēs smaidām. Mēs nevaram nesmaidīt, jo mums ir ļoti gaiša saskarsme.» Savukārt Ilze Laine paslavē Veltu par atraktivitāti: «Velta ir mūsu aktīvo dalībnieču avangardā - īsts spridzeklītis. Daudzas dāmas pie mums sāk aktīvāk darboties, bet Velta jau atnāca ar savu pieredzi, un viņa var sniegt vērtīgu ieguldījumu.»
Velta ar dejošanu paviesojusies arī Lietuvā un uz Stokholmas prāmja. Skatītāju priekšā lampu drudža neesot - drīzāk patīkams izaicinājums: «Dejošana man sniedz atbrīvotību, garīgu pacēlumu - pat zināmu lidojumu. Tā ir bauda.» Viens no lielākajiem gandarījumiem esot bijis dejot Melanholisko valsi Biedrības nama Baltajā zālē.
Gadu gaitā Aspazijā iestudētas vairāk nekā 100 dejas. Lieli nopelni tajā esot repetitorei Laimai Jēkabsonei, kura ilgus gadus dejojusi kolektīvā Dancis. Velta uzskata: «Lielu spēku dod dzīvē satiktie labie un emocionāli bagātie cilvēki, no kuriem var daudz mācīties. Tāda ir mūsu Laima - ļoti radoša, taktiska un apzinīga. Katru uzvedumu viņa rūpīgi sagatavo un pēc katras uzstāšanās pateicas dejotājām un paslavē viņas.» Tagad Aspazijas dāmas aktīvi gatavojas Salaspils Botāniskā dārza svētkiem 10. septembrī. Aktīvās kundzes dažādu pasākumu rīkošanā sadarbojušās ar visdažādākajām iestādēm un organizācijām, arī jauniešu pasākumu Ghetto Games.
Visas esam meitenes
Velta ir aktīva arī savā dzīvesvietā Ropažos, piemēram, līdzdarbojoties pensionāru dziesmu ansamblī Sarma, kurā katru uzstāšanos pavada teatrāli elementi un liela sirsnības deva. Ropažos Veltai ir gan nūjošanas draudzene, gan rokdarbu draudzene, par kurām Velta saka: «Ļoti aktīvas un jaukas meitenes. Es vienmēr lietoju vārdu «meitenes», jo tādas mēs esam. Nekad nebaidāmies kaut ko iemācīt otrai un pašas iemācīties. Agrāk bija tā - es kaut ko māku, tas ir mans noslēpums, ko nevienam nestāstīšu. Tagad ir prieks, ka vari kaut ko pasniegt kādam citam un cits var no tevis mācīties.»
Kopā ar draudzenēm apņēmušās, ka katru dienu ir jāizdara kas vairāk par mājas tīrīšanu un ēst gatavošanu. Veltas ikdienu lielākoties izkrāso rokdarbi - it sevišķi tīmekļošanas tehnikā veidotie lakati un citi izstrādājumi. Tāpat ir prieks par dārzā padarīto un sportiskām aktivitātēm. Lielu emocionālo baudu sagādā tuvāki un tālāki ceļojumi, teātra un operas apmeklējumi. Kopā ar vīru - aizrautīgu putnu vērotāju - mīl doties izbraukumos, «medījot» interesantus fotouzņēmumus. Vai tā būtu jūra, lauku ezers vai piemājas mežs - daba ir Veltas iedvesmas avots, kas vienmēr sagādā kādu pārsteigumu.
Darbīgā seniore atrod laiku piedalīties arī Latvijas Pensionāru iespēju centra aktivitātēs. Dalība iespēju centrā ļauj pensionāram nesēdēt mājās, bet gan būt aktīvam - doties ekskursijās, parādīt plašākai sabiedrībai savus rokdarbus un realizēt dažādas idejas. Velta uzskata: «Mēs - pensionāri - varam būt ļoti aktīvi. Vajag tikai gribēt.» Tāpat Velta tic, ka esi tik vecs, cik vecs jūties: «Vecums ir tevī, nevis papīros. Ja es nejūtos veca, tad es arī neesmu veca.»
Viss sākas ar gaišām domām
Veltai dzīvē gadījies sastapt ārzemniekus, kuri bijuši pārliecināti, ka padomju laikos visi cilvēki bijuši nelaimīgi. Velta tam nepiekrīt un saka: «Mēs taču tāpat priecājāmies un mīlējām. Tā bija mūsu bērnība un jaunība - bijām ļoti laimīgi, bet ne jau naudas dēļ. Gan ēšana, gan ģērbšanās bija ļoti trūcīga.» Tomēr viens no priecīgākajiem dzīves posmiem saistās ar atmodu. Veltas vīrs aktīvi darbojās Radošo savienību kultūras padomē Jāņa Petera vadībā, tāpēc abi piedalījušies dažādos pasākumos. Velta atceras: «Visur gājām ar tik atvērtu sirdi un tādu lepnumu! Tā gribējās visā dalīties - tāds pacēlums reti gadās.»
Arī jaunības atmiņas silda sirdi vēl šodien. Piemēram, atceroties mācības Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolā (tagad Rīgas 1. ģimnāzijā - red.), Velta teic: «Tā bija vislabākā skola ar visbrīnišķīgākajiem skolotājiem!» Seniore priecājas, ka 1. ģimnāziju beiguši arī visi trīs viņas bērni un tradīciju turpina mazbērni.
Mīlestību pret dabu un zinātni Velta mantojusi no tēva ģeologa, taču to veicinājis arī bioloģijas skolotājs P. Beķeris, kura vadītajā bioloģijas pulciņā valdījusi aizrautība un draudzīgums. Pulciņam bijis ezītis, putni, jūrascūciņa un citi zvēri. Jaunajiem entuziastiem pat gadījies nakšņot skolā, gaidot izšķiļamies inkubētās olas. Pēc skolas Veltai nav bijis divu domu, ka jāstājas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.
Pēc augstskolas dzīves ceļi veduši gan uz Kolku, gan uz Olaini. Ar draugiem nodibināts Olaines ūdens tūristu klubs, kura ietvaros laivojuši un nodarbojušies ar ūdens slalomu gan Latvijā, gan citur Padomju Savienībā. Vēl šodien šī draugu kompānija - nu jau sirmām galvām - divreiz gadā satiekas Veltas mājās.
Draugus un domubiedrus vieno pārliecība, ka dzīvē jāmeklē priecīgais, nevis jāčīkst. Ja vēlas, bēdām iemeslus var atrast vienmēr, taču Velta uzskata, ka viss sākas no gaišām domām: «Jādomā par to skaisto, kas man bijis un kas no tā visa man vēl ir. Man vēl ir daudz kā - tā pati grāmatu lasīšana, dzeja, kultūras pasākumi. Nākamais solis ir saņemties, meklēt nodarbes, sabiedrību un piedalīties interešu grupās.» Veltas stingrais balsts ir ģimene - ne tikai vīrs, ar kuru kopā izaudzināti trīs bērni, bet arī trīs māsas, ar kurām ik dienas uztur ciešu saikni.
Dodot gūtais neatņemams
Veltas pēdējā darbavieta bija Ropažu pansionāts, kur viņa strādāja ar slimajiem cilvēkiem. Arī šeit viņa atrada iespēju apgūt ko jaunu - sākusi filcēt, tāpat dejojusi un vingrojusi kopā ar pansionāta iemītniekiem. No šī dzīves posma nāk arī aizraušanās ar nūjošanu, kas tagad kļuvusi par ikdienas enerģijas avotu.
Ar savu aizrautību un zināšanām Velta dalās, vadot nūjošanas nodarbības Aspazijas biedrenēm Grīziņkalna parkā. Seniore paskaidro, ka neesot nūjošanas speciāliste, bet gan brīvprātīgā, tomēr «audzēknes» esot apmierinātas. Liela atsaucība nūjošanas nodarbībām bijusi Aspazijas vasaras nometnē Apšuciemā pie jūras. «Programmā bija ierakstīta nūjošana pulksten desmitos, bet mēs ar dažām meitenēm cēlāmies jau septiņos, lai nūjotu gar jūras krastu.» Tā nu daždien sanācis nūjot pat trīs reizes dienā.
Arī Ilze Laine uzsver enerģijas pilno noskaņojumu Aspazijas dāmu vidū: «Mēs it kā esam senioru apvienība, bet mums iekšā ir kaut kas ļoti jauneklīgs. Lai arī vairumam pensija ir ap 200 eiro, kundzes nāk pie mums starojošas un lepojas ar to, ko ir pagatavojušas, izlasījušas vai iemācījušās.» Dalībniecēm pieejamas arī nodarbības ar psihologu un izbraukumi uz kultūras pasākumiem. Katru trešo trešdienu Aspazijā ir lielā kopā sanākšana, lai noklausītos kāda interesanta cilvēka uzrunu. Ilze Laine stāsta, ka cilvēki un organizācijas ir ļoti atsaucīgi - vajag tikai saņemties un uzrunāt.
Savukārt Velta uzsver, ka katrs dalībnieks var būt proaktīvs un sniegt mazāku vai lielāku ieguldījumu kādā interešu grupā: «Nevajag domāt - ko nu man te dos vai rādīs? Pareizāk - ko es varu dot jums?» Veltas teikto Aspazijas prezidente papildina ar Raiņa vārdiem: «Gūt var dodot, gūt var ņemot. Dodot gūtais neatņemams.»