Aigars Kalvītis
Septembra sākumā esat plašsaziņas līdzekļiem izsūtījis vairākus paziņojumus - gan apsveikumu Zinību dienā, gan viedokli, ka naudai jāpaliek Latvijā, arī divus viedokļus par lauksaimniecību. Kādās jomās domājat darboties, ja jūs ievēlēs Saeimā?
Tās ir lietas, kas mani interesē. Lauksaimniecība ir mana profesija. Izglītība ir sfēra, par kuru man sāp sirds. Es kā premjers savulaik ieviesu obligāto matemātikas eksāmenu, tagad tiek runāts par fiziku un ķīmiju. Tā kā esmu bijis valdības vadītājs, ir nācies pārskatīt visu laukumu, tādēļ esmu gatavs strādāt, kur visvairāk būs vajadzīgs - arī nacionālās drošības un ārlietu jomā.
Vai uzskatāt, ka katram reģionam būtu vajadzīga sava specifiska attīstības programma?
Latvija ir maza valsts, bet ir jāatšķir valsts politika attiecībā uz Rīgu un reģioniem. Katram reģionam savu programmu veidot ir komplicēti un neefektīvi.
Bet vai ir iespējama līdzekļu, tajā skaitā Eiropas fondu naudas, pārdale par labu reģioniem?
Grūti pateikt, vai to var izdarīt, ja plāns jau ir apstiprināts. Bet būtu jādomā par teritorijām, kuras regresē.
Jūs neesat vienīgā partija, kas deklarē atbalstu uzņēmējiem. Kāpēc nespējāt vienoties un startēt kopā?
Mēs divas reizes piedāvājām Latvijas attīstībai startēt kopā, bet saņēmām atteikumu. Ideoloģisku atšķirību mums nav, un ir risks, ka balsis sadalīsies. Tas varētu kļūt par vienu no šī virziena politiķu neveiksmes cēloņiem.
Vai jūsu partijai ir kaut kas līdzīgs reemigrācijas plānam?
Īpaša plāna nav. Ir jābūt investīciju klimatam, ekonomiskajai aktivitātei kā tā sauktajos treknajos gados. Materiālais faktors ir galvenais, kāpēc cilvēki aizbrauc. Kamēr Latvijā nevarēs nopelnīt atbilstošus iztikas līdzekļus, nekādi plāni nepalīdzēs.
Kā attīstīt ekonomiku tā, lai tai ar laiku atkal nedraudētu pārkaršana?
Situācijā, kad Eiropa ir tuvu aukstajam karam, tas mums ne tuvu nedraud. Latvijas ekonomikā dominē pakalpojumu bizness, un pirmais, no kā ekonomiskās krīzes apstākļos atsakās, ir pakalpojumi. Ja mēs būtu ražojoša valsts kā Vācija, riski būtu mazāk jūtami. Ekonomiskās aktivitātes krituma apstākļos mēs kā pierobežas valsts būsim vairāk ievainoti. Labi, ka Krievijas sankcijas pašlaik vēl neskar enerģētikas jomu. Ja tas notiktu, tā būtu katastrofa.