Šis ir uzskatāms piemērs tam, cik svarīgi sportā ir aizpildīt visus piramīdas posmus un cik nozīmīgi ir pašu mājās sarīkot augstākā līmeņa sacensības. Ja ir viens pasaules klases sportists, tad neizbēgami būs jaunie censoņi, kuri centīsies viņam līdzināties. Protams, jābūt arī bāzēm, kur talantiem attīstīties. Silovs jau labu laiciņu kā pārkvalificējies par ātrslidotāju, bet, viņam sasniedzot tikpat saviļņojošu panākumu šajā sporta veidā kā pirms sešiem gadiem šorttrekā, nākamais «puķītis» neparādīsies pie apvāršņa, jo nav ne ātrslidošanas trenera, ne arī lielā slidošanas celiņa. Šorttrekā tas viss ir. Ventspilī darbojas mākslīgā ledus halle, tur dažādos līmeņos slido ap 70 jauniešu, un treneris Māris Birzulis ir apliecinājis, ka līdz junioru līmenim prot sagatavot lietaskokus. Strādāt augstākā līmenī viņam iespēja nav dota.
Puķīša gadījumā gan pāragri runāt par nākamo čempionu. Tomēr ieklausīties Silova teiktajā Dienai varbūt ir vērts. «Puķītim ir labi dotumi, lai turpinātu progresēt. Viņam nevajadzētu pāriet uz ātrslidošanu, turpretī Jēkabam Saulītim gan varbūt to vajadzētu apdomāt.» Par Saulīti runāja kā par Silova tradīciju turpinātāju, bet pēdējā gada laikā viņš attīstībā ir apstājies.
Turpmākie gadi Puķītim būs ļoti nozīmīgi. Viena lieta ir elitei pietuvoties, bet pavisam cita tajā pilntiesīgi iekļauties. To uz savas ādas jau izjuta Silovs. Viņš saprata, ka būt pašā spicē ar milzīgu darbu vien nepietiek, jābūt arī izteiktām dotībām. «Korejā man jau ir jāiet uz medaļu,» pārliecību pauž Puķītis. Nevar noliegt, ka Sočos viņš ir saņēmis emocionālo lādiņu turpmākajam darbam, bet neizbēgami būs arī karjeras smagie posmi. Sočos tomēr viņam kaut kādā ziņā paveicās, bet jebkurā gadījumā vēlu Roberto veiksmi nākamā mērķa sasniegšanā.