«Ik maču spēlējām, lai uzvarētu. Diemžēl neizdevās, taču jāsaprot, ka visus trumpjus izmantot nevarējām un negribējām. Īstās cīņas sāksies tikai pirmdien,» valstsvienības galvenais treneris Ķēstutis Kemzūra pēc pagarinājumā izmocītās uzvaras pār Polijas čempioniem Asseco Prokom runāja ierastajā toņkārtā. Interesanti, ka līdzīga noskaņa valdīja arī Arēnas Rīga tribīņu lielākajā daļā. Līdzjutēji nebūt nesteidzās norakstīt Latvijas komandas izredzes Gdaņskā. Varbūt patiesi nakts tumšākais brīdis jāuztver kā saullēkta tuvums?
«Spēlētāji strādājuši ļoti labi. Jūtams, ka visi grib spēlēt un izdarīt kaut ko paliekošu savai karjerai un valstij. No lielām kļūdām sagatavošanās posmā esam izvairījušies, izdarījām visu plānoto,» galvenais treneris turas pie pārliecības, ka viss rit tā, kā tam vajadzēja notikt. Kaut arī dažos aspektos viņa optimismam trūkst faktu pamata.
Visupirms Kemzūram pilnīgi noteikti nav izdevies īstenot ieceri par uzvarētāju mentalitātes attīstīšanu latviešu spēlētājos. Šajā sakarā pēc kolektīvās sabrukšanas otrajā puslaikā Efes Pilsen kausa izcīņas mačā ar Vāciju treneris pirmo reizi, šķiet, nebija tālu no nediplomātiskiem izteicieniem preses pārstāvju klātbūtnē. Diemžēl kārtējo reizi jāatceras, ka pat latviešu spožākās zvaigznes (bez pēdiņām!) dienišķo maizīti pelna nebūt ne savu līgu elites klubos, kuros zaudējumi tiek uzskatīti par ikdienu, nevis ārkārtas notikumu.
Paliek gan cerība, ka pozitīvās motivācijas trūkumu spēs kompensēt negatīvā - proti, bailes no izgāšanās, kas, manuprāt, radīja gana stabilu pamatu iepriekšējās paaudzes veiksmei 2001.gada čempionātā. Bet arī šī cerība izskatās nestabila, jo līdzšinējā pieredze vedina domāt, ka pašreizējai «zelta jaunatnei» sabiedrības viedoklis ir, maigi sakot, pie kājas. Savukārt spēlētāju stimulēšana ar maku Latvijas Basketbola savienības spēkos nav bijusi pat treknajos gados.
Par otro nepatīkamo simptomu jānosauc krasais snieguma kvalitātes kritums pēdējo maču otrajos puslaikos. Kā viena no versijām izskanējusi ideja par kļūmēm fiziskās sagatvošanas programmā. Tiesa, tās nopietnību noraida ne tikai treneri, bet arī daļa spēlētāju, uzsverot, ka vaina tomēr meklējama galvā. Oficiālajās cīņās par motivācijas trūkumu sūdzēties būtu grēks, tāpēc ir pamats cerībām, ka Gdaņskā šai ziņā viss izskatīsies citādi. Un neizslēgsim arī iespēju, ka objektīvās problēmas (ja tādas ir) atrisināsies, ja sagatavošanās grafiks būs izstrādāts un realizēts ar juvelieru precizitāti. Varbūt tieši Gdaņskā spruks vaļā visi apzinātie un neapzinātie fiziskie un garīgie spēki?
«Ja savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas, agri vai vēlu būs cerētais rezultāts,» pirms došanās uz Gdaņsku uzsvēra Ķ.Kemzūra. Treneris savu ir paveicis, un to spēlētāji atzina pat dziļākajā krīzes brīdī (atšķirībā no dažas iepriekšējās reizes). Tagad vārds pašiem dzeltenās preses varoņiem. Citas iespējas likt noskanēt saviem vārdiem Eiropas čempionātos šai paaudzei vairs nebūs.