Par Ķeguma novada Vecmāmiņu 2013 žūrija atzina Ķeguma komercnovirziena vidusskolas skolotāju Silviju Čeveri. Viņa apbūrusi ar sirsnību, neviltotu spēju paust sajūsmu par ikvienu prieka mirkli, ar aizkustinošu mīlestību pret bērniem. No Silvijas plūst patiesa labestība un atvērtība. Mēs runājam it kā par ikdienišķām lietām, bet pēc sarunas kļūst tik gaiši ap sirdi!
Silda dziļi jo dziļi
Konkursam Silviju Čeveri pieteikusi meita Iluta. «Nebija šaubu, vai mammu pieteikt konkursam. Vajadzēja!» apgalvo Iluta. «Kad uzzināju, ka veselu mēnesi ar konkursa dalībniecēm strādās frizieris, stilists, būs masieris, pirts speciālists, sapratu, ka mamma to pelnījusi. Ka tas viņai nepieciešams - sevi palutināt, jo mamma ir tas cilvēks, kurš dzīvojis tikai bērniem,» stāsta Silvijas meita. Kas mainījies pēc šī konkursa? «Mammas pašapziņa!» secina Iluta. Silvija Čevere piekrītoši pasmaida.
Konkursa organizatore Anita Alksne saka: «Katra vecmāmiņa ir vislabākā, tas konkursā nevienai nebija jāpierāda. Tās nebija sacensības, tas bija laiks, ko izbaudīt, veltīt sev.» Uzvarētājas godu un kroni Silvija izpelnījusies ar sirsnību, atvērtību un lūgšanu. «Ja man nebūtu bērnu, nezinu, cik reižu dzīvē būtu salūzusi. Kad bērni apkārt, tad dzīvē drošāk. Par viņiem arī bija šī lūgšana,» atklāj Silvija. Bērni, mazbērni ir viņas stiprais balsts - «tā ir ļoti liela vērtība». Silvija lepojas ar iegūto titulu. «Galvenais lepnums, ka mani bērni manī to saredzēja. Meita, jau mani piesakot konkursam, teica: tu taču esi pati labākā! Un tos bezgala jaukos vārdus, ko man finālā teica žūrijas pārstāvji, dzīvē nenākas dzirdēt bieži. Tie silda dziļi jo dziļi,» atzīst Silvija.
Kāda tur ģeogrāfija!
Runājot par bērniem, Silvijai Čeverei sāk mirdzēt acis. Delveri un teicamnieki, apzinīgie un sliņķi - skolotājas acīs viņi visi vispirms ir bērniņi, ar savām labākajām un ne tik labām īpašībām. Silvijas meita Iluta apbrīno mammas pacietību un mīlestību, atzīstot, ka pati tā nevarētu. Tam nepieciešams īsts pedagoga talants. Par skolotāju Silvija aizgājusi strādāt uzreiz pēc vidusskolas. «Ar domu, ka vienu gadu pastrādāšu un tad došos uz Pēterburgu, kur mamma laist negribēja,» atceras Silvija. Viņas mamma viena audzinājusi trīs bērnus. «Pēc vidusskolas, aizejot jau citā dzīves līmenī, jāmaina garderobe. Dārgākie bija ziemas zābaki un mētelis - to atļauties nevarēja.» Pēterburgā Silvija gribējusi studēt kalnrūpniecību, tāpēc apņēmusies «nostrādāt gadu, nopelnīt daudz naudas, nopirkt mēteli, zābakus un braukt studēt». «Vienīgais, ko varēju darīt pēc Murjāņu vidusskolas beigšanas - skolā mācīt fizkultūru. Bet, kā iegāju skolā, tā līdz šim brīdim ārā neesmu tikusi,» atzīstas skolotāja.
Silvija tagad māca matemātku un fiziku. Tolaik, kad sapratusi, ka prom studēt vairs nebrauks, iestājusies universitātē ģeogrāfos, sagatavošanas kursos. «Bet skolā dekrēta atvaļinājumā aizgāja matemātikas skolotājs, un mani palūdza aizvietot. Matemātika man bija tāds priekšmets, par kuru domāju - tur taču vispār nav ko mācīties, tāpat visu zinu. Iegāju stundā, novadīju. Tajā klāt bija skolu inspektore. Viņai stunda patika, man tā arī teica: «Jums ir rets matemātiķa talants, kāda tur ģeogrāfija!» Un es iestājos matemātiķos,» pedagoga gaitu pirmssākumus atceras Silvija. Viņa mācījusi arī dejas pamatus. «Man dejoja visa klase! Pilnīgi visi!» lepojas skolotāja. Deju soļos viņa iedīdījusi neveiklākos, izaudzinājusi zelta medaļniekus, ar izlases dejotājiem plūkusi uzvaras konkursos. Tas bijis sirdsdarbs. Pati joprojām ir azartiska dejotāja. «Vēl nesen vīramātei 80 gadu jubilejā nolecu džaivu! Kad skan skaista mūzika, es aizmirstu visu,» saka Silvija.
Pozitīva vecmāmiņa
Šogad Silvija ar dzīvesbiedru svinēs 40. laulības jubileju: «Man dzīvē šai laimējies ļoti.» Silvija neslēpj - dzīvi veltījusi ģimenei, pieciem bērniem. No sešiem mazbērniem jaunākajai mazmeitai Karolīnai ir četri mēneši, vecākajai Emīlijai - 13 gadu. «Esmu pozitīva vecmāmiņa,» uzsver Silvija. Reiz Emīlija, saviem vecākiem par to nesakot, vienā galvas pusē izskuvusi matus. Ja pāri pārlaiž garos matus, mājās frizūras izmaiņas var arī nepamanīt, toties skolā, mainot sasuku, padižoties. Un par to dabūt brāzienu. Kad vecāki Emīliju atsūtījuši pie vecmāmiņas, abas devušās pie friziera un... Izskūto matu daļu ne tikai glīti piefrizējušas, bet uz tās uztaisījušas arī tetovējumu! «Lai ir smuki! Man pašai patika. Man patīk viss, ko jaunieši dara, es atbalstu šādas izpausmes. Jo jaunībā viss jāizmēģina,» uzskata Silvija, runājot par modi. «Vai no tā mainās cilvēks, ja uztaisīs frizūru, kāda viņam patīk? Nē. Galvenais, lai ir labs sirdī un pieklājīgs.»
Cik daudz pašā Silvijā pārgalvības? «Ļoti daudz. Tas Murjāņu trakums, dullums joprojām ir iekšā. Vēlā rudenī ar mazmeitu esam peldējušās, ar meitu braukušas ar stopiem. Kopā ar bērniem esmu skrējusi, lekusi, uz ceļiem šļūkusi.» Silvija atceras, kā reiz kopā ar vienpadsmitgadīgo dēlu gājuši pa ceļu un viņa ierosinājusi abiem skrieties. «Dēlam īpaši nebiju uzsvērusi, ka Murjāņos ar vieglatlētiku nodarbojos. Un tā mēs aizjozām, es - paceltiem lindrakiem. Pēc brīža sev aiz muguras dzirdu - kāds raud... Jānītis šņukst, jo mamma viņu noskrējusi,» smej Silvija. Viņa uzskata - vecumāmiņām vajadzētu būt jauneklīgākām, iet līdzi laikam. «Jo, «kad mēs augām», bija pilnīgi citi laiki. Ne jau noliedzot var panākt pozitīvu rezultātu. Ir jācenšas izprast jaunatni.»
Silvijai ir kāds sapnis pensijas gadiem: «Es ceļošu! Un sev veltīšu ļoti daudz laika.» Vēl Silvija gribētu labā līmenī apgūt angļu valodu. Bet vispār... «Nespēju iedomāties, ka es sirdī varētu justies kā pensionāre.»