«Februāris pasaulē ir karnevālu laiks,» saka māksliniece Frančeska Kirke. «Gribu būt jautra, negribu citēt vecmeistarus, negribu melnbaltas vai vecinātas fotogrāfijas. Gribu gleznot mūsdienu modernu cilvēku portretus un situācijas.» Ja līdz šim Frančeskas Kirkes māksla saistāma ar XX gadsimtā proklamēto postmodernisma ideju - diskusija ar skatītāju caur vecmeistaru darbiem -, tad jaunākajā personālizstādē La Fiesta gleznotāja pievērsusies mūsdienu personāžiem. La fiesta - dzīves svinēšana dažādās kultūrās, sociālajās grupās, La fiesta - veids, kā izvairīties no nepatikšanām un ignorēt nāvi.
Kas gan ir tie svinētāji? Frančeska Kirke tos nekad nav satikusi - meitene no žurnāla Vogue vāka, dziedātājs, stilīgs vīrietis, Villijs Muns, Brazīlijas karnevāla dejotāja, puisis no Nigēras, zēns no Kajapo cilts. «Jau sen krāju materiālus, bet nekur nevarēju to visu realizēt. Un te - ideāli! Ar brīvu otas triepienu, it kā no dabas, it kā viņi būtu pozējuši.» Par to, ka starp visiem šiem dzīves svinētājiem nav, piemēram, Latvijas lībieša vai latgaļa, viņa uz mirkli padomā un saka: «Kāpēc ne, varētu būt, bet tas būs citreiz.» Gleznās dominē jauni cilvēki, kurus vieno klubiņu stils. Eiropā viņi visi izskatās apmēram vienādi, seko modei, bet katrs izpaužas savādāk. Taču izstāde nebūt nav adresēta jauniešu auditorijai. Drīzāk gan Frančeskas Kirkes mākslas cienītājiem tas būs neparasts pārsteigums, jo darbi ir krāsaini. «Pietiekoši esmu gleznojusi vēsturiskus personāžus no muzejiem, gremdējusies citos gadsimtos. Man gribējās pievērsties XXI gadsimtam,» viņa saka.
Frančeskai Kirkei patīk gleznot portretus, taču viņa zina arī to, ka ne vienmēr cilvēkiem patīk skatīties svešu cilvēku sejās, kas viņus vēro. Ne velti vislielākā piekrišana ir ainavām un klusajām dabām, kuru mākslinieces radošajā mūžā nav, izņemot divas klusās dabas.
Un Frančeska Kirke pati arī labprāt piedalās karnevālos. Šajā ziemā viņa karnevālā pārģērbtos par Sievieti Klaunu. «Mans prototips ir vienā gleznā,» viņa saka. Karnevāls nebūt nav tikai jautrā dzīvošana. Kad cilvēks «atraujas», viņš uz mirkli aizmirst bēdas, problēmas, kas ir katram. Un to lietu var pagriezt savādāk un izbaudīt mirkli, iemācīties priecāties. «Ne velti triptihā četriem apokalipses jātniekiem esmu uzlikusi sarkanus klauna degunus,» viņa saka. «Tas ir tāpēc, lai mazinātu viņu draudīgo ietekmi uz psihi.» Taču tā nav recepte jautrai dzīvošanai - skumīgā brīdī uzlikt sarkanu klauna degunu. «Vajag mainīt skatpunktu un prast paskatīties uz sevi, uz problēmu un dzīvi kopumā no cita redzesleņķa.»
Izstāde La fiesta skatāma galerijā Māksla XO līdz 10. martam.