Spriežot pēc pašreizējās fiskālās politikas attiecībā uz nodokļu iekasēšanu, griešana ir ļoti iespējama. Cits jautājums - cik tā ir pamatota no sociālekonomiskā viedokļa? Tāpēc es to neatbalstu.
Un ja palūkojamies uz to sociālekonomiski?
Tad galvenokārt sociālās apdrošināšanas iemaksas kā tādas arī ir jāuztver. Tās nav nodoklis, bet gan cilvēka paša veiktas iemaksas, lai sevi nodrošinātu un aizsargātu pret noteiktiem sociālajiem riskiem. Pensiju gadījumā tas ir vecums un darbaspēju zudums.
Runa pirmām kārtām ir par sociāli ekonomisko netaisnību, ka cilvēks ir strādājis un ieguldījis tautsaimniecībā, sabiedrības labklājībā un valsts veidošanā un tagad tiek plānots ņemt nost to, kas pēc būtības pieder viņiem. Taisnīguma jautājums šai gadījumā izpaliek pilnībā. Mūsu gadījumā nevaram runāt par pensiju samazināšanu. Tas ir diskutabls jautājums pēc savas būtības.
Par ko tad varam runāt?
Pašreizējais pensiju modelis savos pamatos ir pareizs, un pie tā arī jāpaliek. Tur jau sākotnēji bija ielikti visi tie riski, ar kuriem mēs tagad saskaramies - zema dzimstība, liels veco cilvēku īpatsvars, mazs jauno cilvēku skaits, emigrācija.
Ir pieļautas politiskās kļūdas, sistēmu nepārdomāti mainot, kas arī radījis pašreizējās problēmas. Ja nebūtu mainīta iemaksu pārdale starp pirmo un otro līmeni un ja sociālā budžeta likmē nebūtu ieliktas piemaksas pie pensijām un māmiņalgas, bet gan tās finansētu no pamatbudžeta, tad pašreizējo problēmu nebūtu.
Bet tās ir. Vai šajā kontekstā griešana ir nenovēršama?
Ja ar budžeta konsolidāciju saprot skatīšanos mutē starptautiskajiem aizdevējiem, kas ar pirkstu rāda, ko darīt, tad jā. Ja nespējam strukturāli reformēt pamatbudžetu, tad lielais kumoss pēc matemātiska aprēķina ir sociālās apdrošināšanas budžets, kur procentuāli nelielas izmaiņas dod nepieciešamos ietaupījumus. Bet sociāli ekonomiska diskusija par ekonomikas atjaunošanu un cilvēku nodarbināšanu tad izpaliek pilnībā.
Cik tas būtu ilgtspējīgi?
Tad mēs lēni un pakāpeniski graujam tautsaimniecību, uzticību sociālās apdrošināšanas sistēmai un nedodam cilvēkiem iespēju atgriezties darba tirgū. Cilvēki turpinās pamest valsti, un nodokļu maksātāju skaits samazināsies.
Un ja to uzdod par īslaicīgu samazinājumu?
Un jūs tam ticētu?
Un jūs?
Uz uzraudzības procesa beigām 2012. gadā gaida kā uz pastardienu, kad diez kāpēc mēs varētu sākt dzīvot labāk. Es neredzu tam iemeslu. Ar šādu lineāri matemātisku pieeju mēs savus 2013. gada 1. janvārim izvirzītos mērķus nesasniegsim.
Nedaudz skumīgi, bet, ja mēs skatīsimies uz sociālo apdrošināšanu un valsts budžetu vispār no aritmētiskā, nevis no sociālekonomiskā viedokļa, tad nekā spīdoša šeit nebūs. Ir jāmaina pašu skatījumu. Ir divas dažādas zinātnes - matemātika un ekonomika, un tās jaukt nedrīkst.
Intervēja Didzis Meļķis