Kamēr sabiedrības uzmanība pievērsta kultūras ministres nebūšanām attiecībās ar nozares pārstāvjiem, jāsaka, necik labāk neiet arī izglītības ministram Robertam Ķīlim attiecībās ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA).
Vērotājiem no malas varētu rasties iespaids, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ar LIZDA sākusi komunicēt tikai ar mediju starpniecību. Tām ir arī regulāras ikmēneša tikšanās, bet ne vienmēr tās beigušās veiksmīgi. Pirmajā tikšanās reizē R. Ķīlis aicināja LIZDA biedrus izteikt savus priekšlikumus, savukārt pedagogi tam nebija gatavojušies un uzdeva savus jautājumus, uz kuriem ministra atbildes tā arī nesaklausīja. Pēdējā diskusija aprīļa vidū, pēc R. Ķīļa teiktā, bijusi «koleģiāla», bet neilgi pēc tikšanās LIZDA «paziņoja, cik cinisks ir IZM piedāvājums». Ministrs gan nodala komunikāciju ar LIZDA vadību no saziņas ar citiem LIZDA biedriem, kuri iesaistījušies IZM paspārnē esošajās darba grupās un ar kuriem komunikācijas barjeru neesot. Publiskā villošanās, pēc ministra domām, saistīta ar LIZDA «sabiedrisko attiecību pozicionēšanos». Kamēr notiek IZM vadības un arodbiedrības stīvēšanās, ar LIZDA priekšsēdi Ingrīdu Mikiško ticies atstādinātais IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, kuru R. Ķīlis grasās rotēt uz citu iestādi un kuru par ministra domubiedru pēc tam, kad pret viņu ierosināta disciplinārlieta, grūti nosaukt. Kā varētu teikt, pārbēdzis pretējā nometnē.
Politiķa liktenis jau ir tik sūrs tieši tāpēc, ka nepietiek labus nodomus un programmas izperināt paša galvā. Ir jāmāk pārliecināt un atrast sabiedrotos. Vismaz tādā gadījumā, ja viņa idejas nav tikai «sabiedrisko attiecību pozicionēšanās», bet gan programma ar nopietnu nolūku arī kaut ko reāli panākt. Ar abpusēju apsaukāšanos par «ciniķiem» vai «stagnātiem» te nekas nebūs līdzēts.