Bijām Paliepī. Novācām burkānus, bietes, pēdējos ābolus. Šogad tāds dienvidniecisks rudens kā Armēnijā vai Spānijā. Viss pelēki dzeltens. Zāle izdegusi. Jau sen tur nav lijis. Māmiņas aka gluži vai sausa. Smeļam pelēcīgu ūdeni. Tas nostājas spaiņos un tomēr ir tīrāks, veselīgāks, drošāks nekā Rīgā no krāna. (..)
Šoreiz vairāk kā citās reizēs domās uzplaiksnīja tētis, tā dzīve, kura te kūsāja, kad ierados pirmo reizi. Nu jau pirms trīspadsmit gadiem. Tā griež kā kontrasta krāsa, kā kontragaisma pāri pagalmam, kas aizaug ar zāli, žogs sabrūk, ābelītes paliek mazražīgākas, plūmes vairs augļus nenes. Mājai vajadzīgs remonts. Krāsns diez vai izturēs ziemu. Var būt, ka pavasarī tās vietā ieraudzīsim drupu kaudzi ar žurku midzeņiem.
Bet pirms trīspadsmit gadiem… Īsto burvību sajutu rīta agrumā, kad pamodos. Kaimiņos gāgināja zosis, šķindēja spaiņi, virinājās durvis. Krāsnī sprakšķēja uguns, katlos murmulēja kaut kas garšīgs gan mums, gan lopiņiem. Dzirdēju Vidas mammas un tēva balsis, es, neko nesaprazdams, likās, sapratu visu. Tur runājās mūžība. Jo tā nav tikai zvaigznēs vien. Arī uz zemes, cilvēka mūža gājumā, ja viņš strādā, rūpējas par citām dzīvībām, ja atstāj ko paliekošu virs zemes, kas derīgs bērniem un mazbērniem.
Vasara pie Safronoviem man atgādināja Paliepi. Antons - Vidas tēvu. Dīvaini. Kas es esmu? Tikai znots Matusevičam. No svešas malas nācis, ierados, atņēmu vienīgo meitiņu un aizvedu tālumā. Bet būtībā es nekur tālu no viņiem neaizbraucu. Paliepis piebūra un velk, jo man tāpat kā brāļa Robertiņam «citu lauku nava». Vai nedzenu Dievu mežā? Te domāju par būvēšanos, māju, kad ir zemes virsū paradīzes stūrītis Paliepis? Tāds tas visam mūžam būs Laimoņa bērniem, Vikai, Robertiņam un Ērikai. Arī krustmeitai Ievai. Un Vida būtībā dara ļoti svētīgu darbu. Viņa ir centrs un garantija bērnu omulībai, dzīvespriekam. Un arī ēstgribai. Pateicoties viņai, šim baram ir gaiša bērnība, kaut vai tanīs mēnešos, kad vasarā sabrauc kopā Paliepī. Man tās kļuvušas par mājām, kā būtu tēva māja, dzimtā puse… Lai slavēts Paliepis!
Es rūdos par arvien lielāku nacionālisma naidnieku. Par jebkura nacionālisma: krievu, ebreju, poļu, lietuviešu, latviešu utt. Nacionālisms un boļševisms ir viens un tas pats. (..) -isms ir kaut kāda slimība, ar ko sirgst modernais laikmets. Agrāk tādu -ismu nebija.
Vakar pat - mūsu mīļais kūma Aļģis, darba cilvēks, kurš visu mūžu godīgi pelnījis maizīti tikai ar savām rokām vien, murmulē par lietuviešiem, par Lietuvas atbrīvošanu no visiem sveštautiešiem. Ar viņu strīdēties veltīgi un… pat nepieklājīgi. Jo neklājas strīdēties ar to, kurš tevi nesaprot. Tas ir pat netikumīgi. To sajutu uzreiz, jo nepiekrišana viņa viedoklim var tādu goda vīru apvainot. Aļģis strādāja un ar darbu pelnīs sev maizīti arī turpmāk. Bet re, šī kaite, šis -isma bacilis skāris arī viņu. Par atbildi dziļdomīgi klusēju, bolīju acis un kā piekrizdams īdēju. (..)
Vai esam vajadzīgi savai tautai? Nezinu… Protams - vajadzīgi, kā vajadzīgi priesteri, dvēseļu gani. Bet, jūtu, kaut kas ir mainījies atšķirībā no vecajiem, no boļševiku laikiem. Tad mēs bijām lielākā godā. Ne valdība, bet tauta mūs cēla. Tos, kuri prata cauri visiem aizsprostiem izlauzt savas tautas garu, kaut šķietamo līdzību. Kaut vēlamo. Tauta slāpa pēc patiesības, un mums šad tad, vietām tas izdevās. Tautas cieņa un mīlestība algoja vairāk par visām prēmijām. Nu ir neatkarība. Nu nav jābaidās. Var droši runāt, un drosminieku rodas aizvien vairāk. Vairs nav kas klausās, nav kas lasa, skatās. Nu katrs ir gudrs, katrs patriots, katrs cīnītājs… Ja tā tas tik tiešām būtu, tad mēs varētu vienīgi priecāties. Bet īstenībā ir tikai skurbums un kā tāds - akls un bez prāta. Vairs nav vajadzīgi rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki.
Parasti paaudzes nomainās nemanot, pakāpeniski. Bet nu kā ar slotu tiek aizmēzts viss bijušais. Un starp tiem mēsliem daudz dārgakmeņu, daudz vērtīgā. Pat tā, pateicoties kam šī atmoda arī notika. Vai atkal būs baltais plankums mūsu kultūras vēsturē? Pārāk lielu posmu tautas mūžā tas aizņem. Pusi gadu simta!!! Es ticu, ka pēc gadiem atskatīsies, izsijās, izvērtēs un atradīs vērtības arī mūsu nodzīvotajā laikā. Drūmi, ka izvēlējos profesiju, kurai neatkarīgajā Latvijā nav nākotnes...
*Iepriekš publicētie fragmenti 23., 30. maija un 6. jūnija numuros. Turpinājums - 20. jūnija Senioru Dienas numurā