Vēsturiskais 1991. gads šķiras no mums garā brīvdienu agonijā. Daudziem šīs brīvās dienas ilgst nedēļu un vairāk. Kā dzird, enerģijas trūkuma dēļ vairākas rūpnīcas nestrādā. Cilvēki mājās bezdarbībā vairāk ēd, bet veikalos tukšums. Katrs tomēr iziet uz ielas cerībā atrast brīnumu par saviem koka rublīšiem. Visur drūmas rindas, tumša aura, zeme dubļos un smaga naksnīga debess. Liekas, nevienu citu gadu tā neesmu izjutis dienas īsumu kā šoreiz. Ne jau katru gadu šinī laikā bija sniegs. Mums tuvojoties siltumnīcas efekts. Slēpju zābaki stāv nez kuro gadu, un diez vai tos vispār vairs uzvilkšu, jo izbraukt no Rīgas drīz vien būs tāda pati problēma, kā bērnībā no laukiem aizbraukt uz Rīgu. Kas zin, varbūt no tā būs arī kāds labums. Būsim vairāk piesieti darbam un mājai. Varbūt vairāk padarīsim un vairāk padomāsim. Varbūt galu galā parādīsies arī vērtības. Vērtība maizes gabaliņam, vērtība ciemošanās reizei, vērtība darbam un visai cilvēka dzīvei.
Nav tik viegli valstij sākt normālu un veselīgu dzīvi. Tas ir tāpat, kā katram cilvēkam būtu jāsāk veselīgs dzīvesveids. Kurš no mums spējīgs to sākt, ievērot un izvest līdz galam. Vakar dzirdēju vienu ārstu, kurš apgalvoja, ka cilvēks spējīgs ārstēt pats sevi. Viņš netic zālēm un nelieto tās. Mēs klausījāmies, mutes iepletuši, pierakstījām viņa padomus. Tas viss būtu tik vienkārši un katram iespējams, tikai - vai mēs to darīsim? Kāpēc tad lai ar valsti būtu citādāk nekā ar katru tās pilsoni?
Vērtības… Atceros bijušos laikos, es biju tām uzsēdies kā ragana uz slotas kāta. Šodien jāsmejas par savu naivumu. Es infantili tās dalīju garīgajās un tanīs, ko rūsa un kodes maitā. Bet šodien saprotu, ka tautai un tautas morālei nebija vērtību vispār. Ja nu vienīgi dzīvības pašaizsargāšanās un uzturēšanas instinkti. Bet tas jau no Dieva dots. Bet pašcieņa un savas vērtības apziņa? Tās nebija. No kā lai rodas nākošais, kad izejas punkta, kad avota nava bijis, no kurienes lai celtos strauts?
Nē, es nekurnu. Es visu saprotu un piekrītu, ka tā tam, kā šodien te ir, arī jābūt. Galu galā tā ir visvieglākā grēku izpirkšana tepat zemes virsū, nevis viņsaulē.
*
Kur pasvītrots traģisms, tur nav īstuma, tur tālu līdz tam. Tur tikai pretējais - auksts aprēķins caur traģisko sev labumu gūt. Tas ir marodierisms mākslā. Haltūra! Haltūra ne šīsdienas izpratnē, bet vārda pirmdzimtajā jēgā. Haltūra ir zādzības veids, ko izdara līķa izvešanas laikā. Tos pat zagļi nicināja un ienīda.
*
Cik maz vajaga, lai uzlabotos garastāvoklis. Šodien izmisīgi meklēju Jaungada atklātnītes. Kiosks ciet. Pirmdiena. Iegriezos vairākās pasta nodaļās. Pie Matīsa tirgus pirms manis viens krievu puisītis Vikas gados piedāvāja pārdevējai aploksni pilnu ar padomju markām apmaiņai pret Latvijas jaunajām. Pastniece viņu noraidīja. Tallinas ielas nodaļā šis puisītis atkal bija man priekšā, un atkal viņam neveicās. «Tu netērē tās,» es teicu, «šīs valsts vairs nava, un tādas markas var ar laiku kļūt liels retums. Nākotnē tu par tām saņemsi daudz vairāk.» «Es negribu tās krāt, es gribu Latvijas markas,» viņš atbildēja krievu valodā un parādīja man blociņu ar mūsu jaunajām markām. Es nopirku no viņa visu konvertu. Tur tās mantas bija daudz. Samaksāju vairāk, nekā prasīja. Klāt pieliku rubli. Tas puiku samulsināja, viņš negribēja ņemt un aiz pateicības rādīja man Latvijas marku ar krāsaino, lielo ģerboni, un prasīja, vai man tāda jau ir. «Ir, ir,» es mierināju puiku. «Paldies tev.» «Bet jūs pārskaitiet, tur ir tieši par trim rubļiem…» «Ticu, ticu tev, kāpēc man vēl skaitīt?» Mājup gāju kājām, priecīgi izslietu galvu. Re, šis mazais - ko viņam paspējusi sariebt padomju valsts, ka pat tās markas tik nīstamas? Un klāt visam - krievu puika. Ceļā atcerējos citu sīkumu, kaut kur pavasarī vai vasaras vidū. Blakus Ģertrūdes baznīcai pie vienām namdurvīm uzpīpēju. Piepeši pavērās durvju sprauga, tanī ieraudzīju krievu zaldātiņu: «Vai jums nebūtu ko uzsmēķēt,» šis bikli jautāja. Man momentā palika jautri ap sirdi. «Ir, ir!» Es vilku laukā cigaretes un priecājos pie sevis, ka varu degradēt padomju armijas svarīga posteņa kareivi. Pie reizes es uzzināju, ka aiz šīm te durvīm ir kaut kāds okupantu noslēpums. Saņēmis cigareti, jauneklis armijas drēbēs pateicās un steidzīgi nozuda, bet es gāju projām, svilpodams kā partizāns, kas nolaidis no sliedēm ienaidnieka ešelonu.
29. jūnijā 12.00-15.00 Jānis Streičs ar jauno grāmatu Autogrāfu stundā Dienas ēkā Mūkusalas 15 Rīgā!