Normālos apstākļos viedokļu līderiem, morālajām autoritātēm un intelektuāļiem būtu jākļūst par sava veida gaismas bākām, kas rāda sabiedrībai ceļu un sniedz skaidri saskatāmus vērtību orientierus, kuriem sekot un pēc kuriem vadīties gan ikdienas dzīvē, gan krīzes brīžos. Viņiem būtu jāiedrošina cilvēki nepadoties, ticēt skaistākai nākotnei un jāvar pašiem būt par piemēru citiem, sava veida nācijas mugurkaulu. Jāpiedāvā idejas, kas nodrošina mūsu visu kopīgu virzību uz priekšu, turklāt tādas, kas vieno, nevis gluži otrādi - šķeļ, gan etniski, gan sociāli pretnostāda un provocē savstarpēju naidu un neuzticēšanos.
Tā tam būtu jābūt, un tas ir tik pašsaprotami, ka par to neviens pat nediskutē.
Taču Latvijā dažādu iemeslu dēļ tā diemžēl nav noticis, un tieši nepolitiskās intelektuālās elites pašreizējais vājums ir kļuvis par vienu no mūsu valsts sāpīgākajām problēmām. Protams, tāpat kā citos, arī šajā gadījumā nevar vispārināt, taču, rūpīgi daudzu gadu garumā sekojot publiskajai diskusijai Latvijā, nevar nepamanīt, ka pamatā šie cilvēki ir nodarbojušies ar vaimanāšanu par slikto dzīvi un tautas kaunināšanu, pamācīšanu, apsaukāšanu, kā arī norādīšanu, kā būtu pareizāk. Nekādas vienojošas, fundamentālas virsidejas no viņu puses tā arī neesam sagaidījuši, un pat viedoklis bieži vien ir tik svārstīgs, nekonsekvents un mainīgs, ka sabiedrības uzticēšanās neizbēgami lēnām zūd. Spilgts pierādījums tam ir tikko notikušās pašvaldību vēlēšanas, pirms kurām viedokļu līderi nepārprotami nostājās pret Saskaņas centru, burtiski sacenšoties, kurš tā potenciālos vēlētājus nolamās rupjākiem vārdiem, tomēr apvienība savā galvenajā bastionā Rīgā tik un tā uzvarēja ar graujoši lielu balsu pārsvaru. Turklāt Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa šokējošie, būtībā savu politisko simpātiju vārdā likvidēt demokrātiju aicinošie un politiskos terminus putrojošie izteikumi nospēlēja gluži pretēju lomu, nekā bija iecerēts, un tieši vairoja Saskaņas centra panākumus.
Uz to visu, protams, ir ļoti sāpīgi noskatīties. Latvijai un latviešiem neapšaubāmi piemīt liels intelektuālais potenciāls, un ir tikai jāspēj to atmodināt. Tāpēc ļoti gribas cerēt, ka nekas vēl nav zaudēts un nemaz arī nevajag gaidīt jaunas paaudzes atnākšanu, norakstot esošo. Jo, ja daļa ļaužu, kurus pieņemts saukt par Latvijas inteliģenci un viedokļu līderiem, spēs nolaisties no saviem augstprātības augstumiem un ieklausīties tajā, ko domā cilvēki (jā, jā, tas pats stulbais lumpeņu vairākums, kurš sapņo par ģimeni un māju un uz kura pusi vispār ir pretīgi pat paskatīties), iespējams, viņiem atkal noticēs. Un, ja noticēs, tad izniekot iespēju beidzot piedāvāt nācijai kādu lielu un vienojošu ideju, neizmainot savu autoritāti sīknaudā, šie cilvēki vienkārši vairs nedrīkstēs. Jo vēlreiz viņiem to var arī nepiedot.