Latvijā bija vairāk tāda lozungu integrācija - ar saukļiem un skaļiem politiskiem uzstādījumiem, bet ar relatīvi nelielu un nedrošu īstenošanu. Piemēram, integrācijas sekretariāts lielu daļu darbības virzīja uz etnisko kultūras biedrību atbalstu. Tas nemaz nav integrācijas jautājums. Kaut arī Latvijā ir relatīvi mierīga situācija - nav aktīvu ikdienas konfliktu -, tomēr valsts nav pietiekami daudz darījusi, lai situāciju uzlabotu. Latviešu valodas lietojuma paplašināšanas jautājums tiek vairāk diskutēts caur sodiem un aizliegumiem, nevis pakāpeniski radīta situācija, ka cilvēkam, neprotot latviski, būtu apgrūtināta dzīve. Valsts ierēdņi - gan jauno Latvijas pasi izsniedzot, gan mašīnu pārreģistrējot - pat nemēģina ar krieviem runāt latviski.
Gatavojoties citu reliģiju pārstāvju ieplūšanai, Latvijā pamazam tiek izstrādāta integrācijas politika un ar to saistītie dokumenti, ir ari SIF un Eiropas Trešo valstu pilsoņu integrācijas fonds. Tomēr iemācīties latviešu valodu - tā lielākoties ir jauna imigranta problēma - valsts nepiedāvā un īsti arī neprasa. Vai latvieši būs gatavi integrēt? Pagaidām šķiet, ka ne. Mēs gribam, lai integrē valsts iestādes, bet katrs atsevišķi - ne. Drīzāk latvieši integrēsies iebraucēju vidū un centīsies pielāgoties iebraucēju valodai - vai tā būs krievu vai angļu -, nevis uzturēs spēkā savas valodas lietošanu!
Svarīgi veicināt iebraucēju kopienu dažādību, lai pēc 20 gadiem Latvijas ukrainis ar gruzīnu un ķīnieti runātu latviski, nevis angliski vai krieviski. Tātad jācenšas maksimāli nepieļaut vienas vai vairāku kopienu dominanci. Otra lieta - nepieradināt pie sociālās palīdzības adatas. Skandināvijā un citur bagātajā Eiropā lielākā iebraucēju daļa nemaz necenšas strādāt un sevi apgādāt. Tātad jābūt īpaši zemiem pabalstiem iebraucējiem, lai mudinātu viņus ātrāk sākt pelnīt pašiem.
*Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs