Jau trešo gadu Ekonomistu apvienība 2010 veic ekonomiskās attīstības monitoringu. Savulaik esam rakstījuši programmas un devuši rekomendācijas valdībām, esam analizējuši politisko partiju programmas. Analizējot solījumus un programmas, cenšamies pievērst uzmanību, vai programma tiek izpildīta, vai valdības prioritātes atbilst ilgtermiņa mērķiem. Ja ir koalīcijas valdība, šķiet gandrīz neiespējami noteikt atbildīgo, kāpēc kaut kas ir vai nav izpildīts. Jo vienmēr būs atrunas: «To nevarēja izdarīt, jo neļāva koalīcijas partneri.» Tomēr mēs negribējām atkāpties no domas uzraudzīt, kā tiek izpildīts valdības iecerētais. Manuprāt, uzņēmumi un valstis, kas izvirza sev prioritātes un mērķtiecīgi virzās uz to īstenošanu, vienmēr darbojas veiksmīgāk nekā tie uzņēmumi un valstis, kas dzīvo ugunsdzēsēju režīmā. Vienmēr esmu iestājies pret to, ko savulaik popularizēja daži jau no politikas aizgājuši politiķi, - ka latvietim nevajag daudz diskutēt, bet vajag tikai rakt. Šāda ideoloģija ir pat ļoti kaitīga. Manuprāt, vajag diskutēt, jo rezultātā tiek pieņemti pārdomātāki un sabiedrībai skaidrāki lēmumi.
Uzskatām, ka valdības deklarācijai vajadzētu būt partiju programmu kvintesencei, bet dažādos laikos valdības rīkojušās atšķirīgi. Monitoringā mēs vērtējam ne tikai valdības deklarācijas izpildi, bet arī to, kā valdība centusies izpildīt tādu organizāciju kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, Eiropas Savienības institūcijas, OECD rekomendācijas.
Vēl viens šī pētījuma princips - nevar monitorēt pilnīgi visu. Katru gadu mēģinām definēt, mūsuprāt, valsts attīstībai svarīgākās prioritātes, uz kurām koncentrējam savu uzmanību, izvēlamies tēmas, kurām sekojam. Katru gadu ir četras tēmas un piektā - Baltijas valstu attīstības salīdzinājums. Jābūt ļoti pateicīgiem par to, ka mums ir kaimiņi, ar kuriem varam sevi salīdzināt. Tā ir unikāla iespēja, ka mums ar abām pārējām Baltijas valstīm ir ļoti līdzīga vēsture, ļoti līdzīga ģeogrāfiskā situācija; un rodas loģisks jautājums, ja konkrētus sasniegumus var gūt Lietuva vai Igaunija, kāpēc tos nevar gūt Latvija, un gluži tāpat - ja kaut ko sasniedz Latvija, tad to var arī Igaunija un Lietuva.
Arī pērnā gada beigās izvēlējāmies sekot četrām tēmām - no ekonomikas analizējām enerģētiku. Kaut arī esam ekonomistu apvienība un vairāk orientējamies uz ekonomiskiem faktoriem, jau gadiem nonākam pie tā, ka svarīgākās lietas valsts ilgtspējīgai attīstībai ir ārpus tradicionālās ekonomikas - tāda, piemēram, ir izglītība, arī drošība, kas ir samērā jauna tēma, jo pēdējo gadu notikumi likuši uz situāciju paraudzīties pavisam citām acīm. Mums vēl daudz jāmācās, kā runāt par drošību, cik daudz par drošības jautājumiem būtu jāzina ikvienam pilsonim. Cilvēkam jābūt zinošam, vai nauda tiek tērēta lietderīgi.
Tradicionāli klupšanas akmens ir tiesiskā vide. Ja pašmāju un ārvalstu uzņēmēji ilgi nevar tiesā atrast taisnību un tiek iesaldēts finanšu un cilvēkresursu kapitāls, ir svarīgi, lai process tiesā notiktu ātri un kvalitatīvi. Strīdi uzņēmējdarbībā būs vienmēr, bet galvenais ir saglabāt tiesības uz taisnīgu tiesu. Uzlabojumi šajā jomā notiek lēni.
Kas attiecas uz izglītību, tā ir bijusi prioritāte jau ilgu laiku, bet vēlamās pārmaiņas joprojām nav veiktas.
Jā, tā ir, izglītība bija prioritāte jau pirms 20 gadiem, kad es biju ekonomikas ministrs, bet rezultāts joprojām nevienu neapmierina. Manuprāt, bijušajam izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim izdevās elites līmenī pacelt domu par kvalitatīvu izglītību un rast zināmu atbalstu savām idejām, bet jāatzīst, ka izdarīt Ķīlim īpaši daudz neizdevās, jo pietrūka plaša sabiedrības atbalsta. Problēma ir tā, ka Latvijā nav pietiekama pieprasījuma pēc kvalitatīvas izglītības. Ir gana daudz valstu, kurās izglītības ministriem nav nekādas lomas, kurās viss balstās uz spēcīgām universitātēm. Ir citas valstis, kurās izglītības ministri cenšas savienot dažādas pedagogu intereses un sabiedrības pieprasījumu. Latvijā vecākiem bieži šķiet - skolotāji zina vislabāk vienkārši tāpēc, ka viņi ir skolotāji, bet es riskēšu teikt, ka problēma ir tā, ka vecāki un vecvecāki bieži vien paši nezina, kas ir laba izglītība, savukārt no bērniem, vismaz līdz pusaudžu vecumam, nevar prasīt, lai viņi novērtētu un būtu spējīgi pieprasīt kvalitatīvu izglītību. Mums noteikti ir daudz talantīgu skolotāju - gan vecākās, gan vidējās, gan jaunās paaudzes -, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka skolotāju ir par daudz, turklāt vecākās paaudzes skolotāju īpatsvars pedagogu vidū ir pārāk liels, savukārt jauni cilvēki neredz motivāciju kļūt par labiem skolotājiem. Izglītības ministram vienpersoniski ir grūti pārstāvēt visus vecākus un vecvecākus. Vecāki bieži daudz vairāk domā par materiālo nodrošinājumu, respektīvi, par kladēm, nevis par mācību stundu kvalitāti. Es neredzu citus cilvēkus, kas varētu izdarīt spiedienu uz izglītības sistēmu, lai paaugstinātu izglītības kvalitāti, kā tikai izglītotus vecākus un vecvecākus, kuri iesaistās, piemēram, skolas padomē.
Attiecībā uz enerģētikas diskusijai izvēlēto tematu - gāzes tirgus atvēršana - ko ar šo diskusiju vēlaties pateikt?
Mēs redzējām, ka ar lielām grūtībām tika īstenota elektroenerģijas tirgus atvēršana, tomēr tā attaisnojās, konkurence nodrošināja izvēles iespējas. Tāpat būs arī gāzes jomā - ir jau piegādes no sašķidrinātās gāzes termināļa Klaipēdā, būs piegādes no Polijas. No gāzes tirgus atvēršanas ieguvēji būs gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi. Mēs sekojam tam, lai valdība īstenotu paredzēto virzību uz gāzes tirgus atvēršanu.
Kāds ir jūsu nākotnes redzējums, uz ko būtu jākoncentrējas, lai sabiedrības labklājība augtu?
Runājot par nākamo gadu izaicinājumiem, nefigurē viennozīmīgi ekonomiskas tēmas. Priekšplānā izvirzās bažas par Eiropas Savienības vājināšanos, ģeopolitiskie riski, arī risks Latvijai palikt vienai ar savām interesēm un savu pasaules redzējumu. Apvienības biedru diskusijās izskanējis viedoklis par jauna sociālā kontrakta nepieciešamību sabiedrībā - uzņēmēji pārtrauc izlikties, ka precīzi maksā nodokļus, savukārt valsts pārtrauc izlikties, ka sniedz kvalitatīvu izglītību, veselības aprūpi un drošības garantijas. Svarīgi ir atjaunot uzticēšanos valsts institūcijām.
Ja mēs Latvijā spētu vienoties, ko gribam panākt, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē, labklājībā, vides aizsardzībā, arī ekspertiem būtu vienkāršāk pateikt, kas darāms. Turklāt nav viennozīmīgi skaidrs, ko saprotam ar «mēs Latvijā» - vai «mēs» ir tie cilvēki, kas piedalās vēlēšanās, vai «mēs» ir visi, kuri dzīvo Latvijā, vai «mēs» ir arī tie latvieši, kuri dzīvo, piemēram, Īrijā.
Diskusija par imigrāciju patlaban tiek uzspiesta saistībā ar bēgļiem un notiek ļoti emocionāli. Demogrāfijas tendences rāda, ka mēs izmirstam. Imigrācija būs vajadzīga, lai saglabātu pensiju sistēmu, un tas gan ir nenoliedzami. Tāpēc jāsāk ar to, kas esam «mēs».