Kādā noskaņojumā sagaidāt sezonas beigas?
Pēc pēdējiem diviem Pasaules kausa posmiem sajūtas ir mazliet labākas. Vismaz tādiem rezultātiem vajadzēja būt jau pasaules čempionātā. Ja tur būtu vismaz viena medaļa, tad sezona būtu puslīdz izdevusies. Tās pasaules čempionāta mieles diemžēl no atmiņas neizdzēsīsim. No otras puses, ar gandarījumu varam atcerēties pašas sacensības. Ar daudzo līdzjutēju palīdzību izdevās radīt fantastisku atmosfēru. Pat Starptautiskās federācijas pārstāvji un visas komandas to novērtēja kā vienu no pēdējo gadu labākajiem pasaules čempionātiem.
Tomēr sportiskajā ziņā sezona nebija veiksmīga?
Neveiksmīgi bija tas, ka bija ļoti daudz traumu. Tajā pašā laikā brāļiem [Šiciem] šī bija labākā sezona karjerā, un viņi izcīnīja trešo vietu Pasaules kausa kopvērtējumā, kas ir ļoti cienījami. Pēdējās sacensības Ināram [Kivleniekam] bija veiksmīgas. Visas sezonas gaitā krietni uz augšu pavilkās jaunie puikas - [Artūrs] Dārznieks un [Riks Kristens] Rozītis. Ir arī priecīgas lietas, ko atcerēties, tāpēc neteiktu, ka sezona bija ļoti neveiksmīga.
Tomēr, redzot skeletonistu un bobslejistu sniegumu, rodas priekšstats, ka esat no viņiem tālu?
Mums ir liels prieks par bobslejistiem, uz kuriem skatāmies ar veselīgu skaudību. Viņiem ir fantastiska sezona, kas liek arī mums vairāk censties. Lai gan šobrīd var šķist, ka viņi aizgājuši tālu priekšā, atcerēsimies, ka iepriekšējās trijās olimpiādēs tieši kamaniņnieki visās ir izcīnījuši medaļas. Arī pasaules čempionātos bobslejisti tikai šobrīd iesaistās cīņā par medaļām, kamēr mēs tās esam izcīnījuši arī iepriekš.
Kā pietrūkst, lai šobrīd brauktu tikpat pārliecinoši?
Atšķirība ir tā, ka mums ir ilgāks jauniešu un junioru periods. Kamanās krietni ilgāk ir jābrauc, lai varētu iesaistīties cīņā par augstām vietām, tāpēc mums tas process ir maziet citāds un darbietilpīgāks. Meklējam veidus, kā to paātrināt. Katram ir sava veida specifika, tāpēc grūti salīdzināt.
Vai šobrīd ir skaidrs, kāpēc sezonas galvenais starts Siguldā nesanāca?
Ar treneriem vēl neesam izrunājušies, jo komanda nākamajā dienā jau bija projām uz nākamajām sacensībām. Vēl analizēsim sīkāk. Ko varu teikt uzreiz, šoreiz mums nebija īsti nekādu savas trases priekšrocību, jo Siguldā bija treniņnedēļa tieši pirms čempionāta, turklāt trase visiem bija atvērta visas sezonas garumā. Konkurenti brauca tik daudz, cik viņiem bija vajadzīgs. Otra lieta ir tā, ka arī paši sportisti daudz kļūdījās. Grūti teikt, vai tas bija papildu spriedzes vai kādu citu iemeslu dēļ.
Vai bija iespēja neļaut konkurentiem tik daudz trenēties Siguldā?
Citās trasēs pirms pasaules čempionāta pārējiem ir pieejama viena treniņnedēļa un viss. Pārējā laikā svešie netiek iekšā. Tas, ka Sigulda bija atvērta visu sezonu, nebija mūsu iniciatīva. Ja finansējums būtu mūsu rokās, droši vien varētu mēģināt trasi citiem slēgt, taču trasē saimnieko citi, un viņiem ir savi plāni un vajadzības.
Cik ļoti sezonu ietekmēja pārmaiņas treneru korpusā, turklāt sportot beidza Mārtiņš Rubenis, kuram bija nozīmīga loma darbā ar visas komandas tehniku?
Gada laikā iepriekš izstrādātā inerce vēl saglabājas, turklāt komandā palika treneri Sandris Bērziņš un Jānis Liepa, kuri turpināja iesākto, tāpēc krasas pārmaiņas nevarēja būt. Ja par Rubeni, tad tā nav bijis, ka viņš būtu galvenais tehnikas lietās. Protams, viņam bija ļoti liels ieguldījums tajā visā, taču pie tā daudz strādā arī citi.
Kādi būs galvenie virzieni starpsezonā?
Plānojam vairāk strādāt. Redzam, ka kaut kur varbūt esam par maz trenējušies, par maz strādājuši pie visām pozīcijām. Protams, svarīgs ir darbs pie tehnikas. Jāmeklē veidi, kā labāk apstrādāt slieces, kas joprojām ir mūsu vārīgais punkts. Mums ir labs starts, labi izbraucam trasi, taču viss joprojām ir jāizdara ideāli, lai būtu konkurētspējīgi. Ir komandas, kuras mūs joprojām vinnē tīri uz slieču rēķina.
Vai kamaniņnieki jau ir sākuši gatavoties nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm?
Gatavošanās jau sākas līdz ar iepriekšējo spēļu beigām. Sastāva kandidāti mums ir redzami un aina ir cerīga, jo ir daudz perspektīvu junioru. Varbūt vairāk problēmu ir ar ekipāžām, taču konkurence uz olimpiādi būs visai liela. Ja salīdzinām ar laiku četrus gadus pirms Sočiem, šobrīd izejas pozīcijas noteikti ir labākas. Nebūs tā, ka mums ir tikai divas vai trīs meitenes, kuras varēs būt drošas par braukšanu uz olimpiādi. Iekšējā konkurence nopietna būs gan sieviešu, gan vīriešu komandā. Tam vajadzētu pacelt arī līmeni un rezultātu.