Cik spēcīgs ir Čehijas čempionāts?
Viegli uzvaramu komandu te nav vispār. Ar visiem ir ļoti grūti. Nesen spēlējām ar Česke Budejovice (pašlaik pēdējā 16. vietā - I. P.). It kā uzvarējām ar 4:0, bet viņiem bija daudz vārtu gūšanas iespēju jau pirmajās minūtēs. Iesitām pirmie, un tad pašās beigās - vēl trīs. Te ir ļoti labs līmenis. Prāgas Sparta un Plzeņas Viktoria spēlētāji varbūt ir kopumā mazliet labāki par citiem, bet arī viņiem neklājas viegli.
Kāds ir čehu futbols?
Komandas dalās: pirmās četras piecas mēģina spēlēt futbolu, savukārt pārējās balstās uz cīņu. Gandrīz katrā komandā ir raženi uzbrucēji, tiem tad centrē, un viņi cīnās par bumbu. Te vispār sanāk vairāk cīnīties laukumā nekā spēlēt futbolu. Taču katrā komandā ir viens divi spēlētāji ar ļoti augstu individuālo meistarību.
Tev jau tas ir parocīgi?!
Jā, bet mana komanda vairāk cenšas spēlēt futbolu, daudz kontrolēt bumbu. Ja nemaldos, statistikā mums katrā spēlē ir 60-65% bumbas kontrole. Ir ļoti grūti spēlēt tādā situācijā, jo visas komandas pret mums aizsardzībā noslēdz visas zonas. Ja ielaižam pirmie, kļūst ārkārtīgi grūti uzvarēt.
Šeit tu spēlē kā smailes uzbrucējs, bet izlasē pirms marta mačiem vienmēr spēlēji zem uzbrucēja. Tieši spēlē ar Čehiju, šķiet, tādēļ sanāca daudz pārpratumu.
Jā, tā bija pirmā reize izlasē, kad mēs spēlējām ar vienu uzbrucēju. Līdz tam mēs bijām divi, un es pārsvarā spēlēju vairāk laukuma dziļumā. Ukrainā sapratne ar pussargiem jau bija labāka.
Pastāsti par savu lielisko iespēju pret Čehiju, kad varēji panākt 2:0!
Mūsu aizsargs izsita bumbu uz priekšu. Es skrēju pēc tās, bet, ja godīgi, nemaz necerēju, ka tikšu pie tās. Taču čehu aizsargs nospēlēja muļķīgi, bumba nonāca pie manis. Redzēju, ka Petrs Čehs bija izgājis tālu no vārtiem, taču pašus vārtus es neredzēju, tāpēc situ Čeha virzienā, viņam pāri. Ja viņš stāvētu vārtu centrā, būtu iesitis.
Pēc tam mierīgi gulēji?
Pēc spēlēm vienmēr ir grūti aizmigt pat tad, ja uzvari. Bet pēc tādas nerealizētas iespējas Euro 2016 kvalifikācijā viesos pret Čehiju... Es vēl nedēļu par to domāju.
Rudenī no Kipras kluba Anorthosis, kur atradies īrē, par tevi regulāri pienāca tikai sliktas ziņas. Par nespēlēšanu un disciplīnas pārkāpumiem.
Mani uz turieni pasauca viens aģents no Kipras un kluba sporta direktors. Teica, ka spēlēs ar diviem uzbrucējiem, viens jau ir, bet meklē otru. Kad atbraucu, sapratu, ka tieši treneris mani tur nav gaidījis, jo spēlē ar vienu uzbrucēju. Pusotru mēnesi pēc manas ierašanās klubā sporta direktors ar treneri sastrīdējās tā, ka vairs savā starpā nerunāja. Cik zinu, joprojām viņi nerunā. Mani uz klubu sauca viens, bet trenerim nebiju vajadzīgs. Mēģināju sevi pierādīt, bet sita pa smadzenēm, redzot, ka trenerim ir vienalga, ka esi ne sliktāks, varbūt pat labāks par kādu citu. Treneris gribēja tikt vaļā no manis, lai atbrīvotos naudas līdzekļi citas pozīcijas pastiprināšanai.
Kāds ir futbols Kiprā?
Laukumā valda haoss, nekādas disciplīnas nebija. Mūsu komandā bija divi trīs spēlētāji, kuri darīja, ko gribēja, un treneris neko nevarēja viņiem pateikt. Paņem bumbu un skrien. Rezultātu izšķir nevis komandas darbs, bet individuālā meistarība.
Un kā ar klimatu?
Atbraucu turp augusta beigās. Bija nereāli izturēt. Naktī plus 30 grādu, nav ko elpot. Treniņi bija ne ilgāki par stundu. Sākot ar oktobri, kļuva vieglāk.
Vasarā pārcēlies uz beļģu klubu Brugge, bet jau ziemā tiki izīrēts uz Čehiju ar iespēju pārcelties turp pavisam. Kāpēc Brugge tik ātri bija gatava tikt vaļā no tevis?
Aizvadīju ar Brugge visu pirmssezonu, bet tur ir ļoti liela konkurence. Ir ļoti grūti uzreiz ielēkt tik augstā līmenī (šosezon Brugge iekļuva UEFA Eiropas līgas ceturtdaļfinālā, kur ar 0-1 divu spēļu summā piekāpās finālistam Dnipro - I. P.).
Vai Brugge turpina sekot līdzi tavām gaitām?
Jā. Vienreiz atbrauca uz Kipru. Kad pārcēlos īrē uz Čehiju, nopriecājās, ka būs vieglāk atbraukt pie manis. Neesmu aizmirsts.
Kā tev pietrūka, lai paliktu Brugge rotācijā?
Pirms aizbraukšanas runāju ar treneri, un viņš teica, ka ir ļoti apmierināts ar to, kā es strādāju soda laukumā, pie vārtiem, bet viņš gribot redzēt no manis labāku sniegumu kustībā ārpus soda laukuma. Man jāuzlabo atvēršanās piespēlei.
Vai Jablonec klubā pastiprināti strādā pie tā?
Jā, šeit treneris man dod ļoti daudz padomu par to, kad kur jāatrodas laukumā, kas jādara. Pamazām to slīpēju. Es arī Brugge treniņos daudz iemācījos no citiem uzbrucējiem.
Kāds ir Jablonec treneris Jaroslavs Šilhavijs?
Viņš nav diktators. Viņš saka - dariet, ko gribat, bet lai būtu rezultāts. Protams, neatļaujamies darīt to, ko profesionālim nevajadzētu, taču, piemēram, ar gāzētiem dzērieniem, ko mums izlasē un Skonto klubā Tamazs Pertija kategoriski aizliedza, šeit problēmu nav. Reizēm dažas stundas pirms mača sākuma kāds ģērbtuvē dzer kolu. Pēc katras spēles ir brīvdiena, varam mazliet atpūsties, bet - saprāta robežās. Jabloneca gan ir maza pilsēta, neko nenoslēpsi. Ja kaut ko aizliedz, ir lielāks kārdinājums to izdarīt. Te tā nav.
Jablonec galvenais treneris pats vēlējās redzēt tevi komandā?
Jā, viņš bija Liberecas Slovan treneris, kad Skonto 2013. gadā viņus gandrīz izslēdza no dalības UEFA Eiropas līgā, kur viņi tosezon aizcīnījās līdz pat 1/16 finālam (Rīgā Skonto uzvarēja ar 2:1, vienus vārtus guva Šabala; viesos zaudēja ar 0:1, nerealizējot 11 metru soda sitienu - I. P.). Uzreiz pēc tā dueļa viņš vēlējās piesaistīt piecus Skonto futbolistus.
Kurus?
Mani, Alanu Siņeļņikovu, Ruslanu Mingazovu, Artūru Karašausku un Vladislavu Gabovu. Pēc tām divām spēlēm viņš visus mūs gribēja redzēt savā komandā, bet nesanāca. Taču viņš mūs paturēja prātā. Ruslanu viņš vēlāk pieaicināja uz Jablonec bez jebkādām pārbaudēm. Pēc Kipras pieredzes teicu aģentam, ka turpmāk došos tikai tur, kur mani vēlas tieši treneris, nevis prezidents vai sporta direktors.
Vai Mingazovs kaut kā sekmēja tavu nokļūšanu Jablonecā?
Nē, tā bija tikai sagadīšanās. Viņš pat nezināja, ka es šurp braucu. Viņam bija problēmas ar vīzu, tāpēc aizkavējās Turkmenistānā mazliet ilgāk. Kad es jau biju te, [Artūrs] Kara[šausks] Ruslanam uzrakstīja, ka es būšu viņa kluba biedrs. Mingazovs atbildēja: «Ko tu muldi?!» (Smejas.)
Kādi ir galvenie iemesli, ka izlase martā aizvadīja divus nesliktus mačus ar tik spēcīgiem pretiniekiem?
Tas galvenokārt ir trenera nopelns. Viņš redzēja, ka kaut kas nav kārtībā, un nebijās šo to pamainīt mūsu spēlē. Es uzskatu, ka snieguma uzlabošanās saistīta arī ar to, ka marta mačos mēs izmantojām spēlētājus, kuriem ir spēļu prakse klubos. [Kaspars] Gorkšs atrada klubu, Igors Tarasovs iekārtojās labā klubā, kurā regulāri spēlēja, Deniss Rakeļs - spēlēja, es arī - beidzot spēlēju. Nekad iepriekš mums nebija tāds sākumsastāvs, kurā visiem ir spēļu prakse.
Bija mači, kad diviem sākumsastāva spēlētājiem kluba nebija.
Jā. Manuprāt, tas ir viens no galvenajiem iemesliem. Galu galā - mums pat rezervē bija tāds futbolists kā Jānis Ikaunieks, kurš pat ir uzspēlējis Francijas augstākajā līgā. Es viņam jau Nīderlandē teicu: «Jāni, labāk spēlēt augsta līmeņa dublieros un reizēm tikt pirmās komandas pieteikumā nekā palikt Latvijā, jo, trenējoties ar meistariem, progresē straujāk.»
Pirms pāris gadiem tu pats biji līdzīgā situācijā. Toreiz teici, ka nesteidzies pamest Latviju.
Kad aizgāju uz Club Brugge, sapratu, ka ir atšķirība. Ja brauc uz tādu čempionātu kā Čehijas vai Polijas, tad tikai tādā gadījumā, ja tur spēlē regulāri. Ja tiec tādā klubā kā Club Brugge, Metz vai, ja Vladislavam Gutkovskim paveiksies, Everton, tad ir vērts pārcelties arī treniņu dēļ. Bet svarīgi ir spēlēt. Runāju ar Alehandro [Munjosu Lopesu - izlases fiziskās sagatavotības treneri], viņš teica, ka marta treniņnometnē visa komanda strādāja ar ievērojami augstāku intensitāti.
Daudzus pārsteidza, ka Jānis Ikaunieks nespēlēja sākumsastāvā. Kādu iespaidu viņš atstāja treniņos?
Ukrainā viņš nevarēja spēlēt slimības dēļ. Čehijā nāca uz maiņu. Pirmais, ko varu pateikt par Jāni, viņš ir ļoti progresējis pēc pārcelšanās uz Franciju. Sevišķi fiziskajā cīņā. Agrāk, kad mēģināji viņam atņemt bumbu, viņš sevišķi nepretojās. Tagad, šķiet, plecs plecā viņš var nogāzt jebkuru komandā. Bet trenerim bija sarežģīta izvēle, jo arī Rakeļs bija patiešām ļoti labā formā. Treniņos viņš izskatījās fantastiski! Vienam no viņiem bija jāpaliek rezervē. Konkurence, nekas vairāk. Ir labi, ka mums tāda ir!
Kurš pretinieks martā bija spēcīgāks - Čehija vai Ukraina?
(Neminstinoties.) Ukraina. Viennozīmīgi. Ko [Andrijs] Jarmolenko darīja savā malā! Paši redzējāt, ka čehiem tādu spēlētāju nebija. Un vēl centra aizsargs [Jaroslavs] Rakickis - viņa diagonāles bija fantastiskas. Ukrainā bija grūtāk spēlēt. Pret čehiem zinājām pilnībā visu, ko un kā viņi darīs, katru kustību zinājām jau iepriekš. Bijām labi sagatavojušies čehiem, par ko paldies treneriem.
Vai spēli ar Nīderlandi gaidi? Vai tomēr vēlētos to izlaist?
Nē, spēles ar tādiem pretiniekiem vienmēr gaidi. It sevišķi tie spēlētāji, kuri grib sevi pierādīt. Pret tādām komandām, savā laukumā - gribasspēks un motivācija būs maksimāla. Bet, godīgi sakot, es ar nepacietību gaidu katru izlases maču.
Īres līgumā ar Jablonec iekļauts punkts, ka klubs var tevi izpirkt no Brugge. Ja tev to piedāvās, vai izmantosi?
Vēl nezinu galalēmumu, bet man te tiešām viss patīk: gan čempionāts, gan komanda. Brigē man tomēr bija grūti. Ne tikai valodas dēļ, bet arī, piemēram, ēdiena ziņā. Negaršoja man tur ēdiens. Ēdu tikai tāpēc, lai paēstu, nevis tāpēc, ka garšoja. Ja Jablonec piedāvās palikt, domāšu ar aģentu par to, kā būtu labāk.