Zviedrijas ietekme uz Latvijas ekonomiku ir nenoliedzama (tiesa, dažādi vērtēta). Tomēr jautājums saglabājas: vai mūsu kaimiņi to saprot un īsteno, galvenokārt investējot banku sektorā, vai arī citās nozarēs? Var jau teikt, ka caur banku kredītiem šāda ietekme izplatās arī citos ekonomikas sektoros, tomēr šāda izpratne vairāk atgādina kapitālisma aizmetņu laikus, kad Florences un Venēcijas augļotāji caur kredītiem turēja «saitītē» Eiropas valstis. Tomēr, ja otra puse (vienalga - karalis, uzņēmums, sabiedrība) investīciju partnerī saskata tikai naudas aizdevēju, kuru pirmām kārtām objektīvi interesē skaitļi bilancē, tad var rasties kārdinājums augļotājus vienā jaukā brīdī sūtīt tālu, tālu.
Skaidrs, ka Zviedrija pret šādu traktējumu skaļi iebildīs, norādot, ka zviedru kapitāls Latvijā ieguldīts arī telekomunikācijās, kokapstrādē u. c. Tomēr Zviedrijas uzņēmējiem un politiķiem būtu lietderīgi saprast, ka Latvijas sabiedrība pret svensoniem izturētos draudzīgāk, ja viņu bizness Latvijā mazāk saistītos ar prasmīgu palīdzību aborigēniem atbrīvoties no viņu naudas un ar vietējo dabas resursu apguvi, bet vairāk - ar pievienotās vērtības produktu ražotnēm.
Šādā kontekstā mūsu zviedru draugiem derētu neaizmirst, cik trauslas ir ķīniešu investoru attiecības ar afrikāņiem mūsdienās - investētās summas gana lielas, plāni - ilglaicīgi, tomēr vietējiem nez kāpēc liekas, ka dārgie investori viņus uztver kā jaunuļus, kuri paši nemāk īsti pareizi apkopt savu saimniecību.