Latvijas politiķu (vai to, kuri sevi par tādiem uzskata) nevaldāmā vēlme veidot arvien jaunus projektus ar nosaukumu «partija» ir apsmaidīta un kritizēta tik bieži, ka liekas neticami, ka šajos procesos varētu parādīties veselā saprāta pazīmes (piezemētākas ambīcijas utt.). Tomēr, iespējams, ka tuvākā mēneša laikā t. s. jaunās partijas, ja neskaita Sudrabas grupu, kas turpinās pastāvēt cēlā vienatnē, meklēs formas kopīgam startam Saeimas vēlēšanās. Citiem vārdiem sakot, ar Reformu partijas Kurzemes novada biedriem (līderis Vilnītis) pastiprinātā Reģionālā alianse tuvināsies Latvijas attīstībai un Jauno konservatīvo partijai (līderis - bijušais tieslietu ministrs Bordāns).
Protams, šķērslis var būt zināmas ideoloģiskās atšķirības - ja Bordāns un Vilnītis uzsver savu atbalstu konservatīvām vērtībām, Repšes vadītā partija sevi pozicionē kā liberāļus. Tomēr tā ir pārvarama problēma, jo: a) partijas, veidojot kopīgus sarakstus, var atklāti nofiksēt viedokļu dažādību konkrētos jautājumos, šādi izvairoties no kandidātu savstarpējas konfrontēšanas kādās debatēs; b) Latvijas vēlētāju vairākumam, šķiet, būtiski ir ekonomiska rakstura un nacionālie jautājumi, mazāk - ko kurš domā par kristīgajām vērtībām.
Tāpat šiem politiķiem jārēķinās, ka vēlētāju atbalsts nav aprēķināms ar vienkāršas aritmētikas formulu: «mūsu 2,5 procenti + jūsu 2,5 procenti = 5% un iekļūšanu Saeimā», jo tikpat labi var gadīties, ka kādu partijas X atbalstītāju personālijas X jaunajā sabiedrotajā tieši atgrūž. Tajā pašā laikā spēku apvienošana var atstāt labu iespaidu uz visnotaļ lielo neizlēmušo daļu, jo spēcīgāks piedāvājums kaut kandidātu līmenī rada iespaidu par reālāku alternatīvu pašreizējām varas partijām. Jo, atvainojos par rupjību, labas programmas uzrakstīt nav grūti, - jautājums ir, vai vēlētājs kandidātu sarakstā redz cilvēkus, kuri varētu tās īstenot praksē.
Fonā neizbēgami paliek pārmetums, ka jebkurā gadījumā tā ir Latvijai lojālo vēlētāju balsu sadrumstalošana. Tā var gadīties, tomēr pastāv arī cita, labāka iespēja - pieļaujams, ka ir cilvēki (t. sk. latvieši), kuri balso par Saskaņas centru (SC) ne tik daudz tāpēc, ka būtu sajūsmā par šo organizāciju, bet tāpēc, ka viņiem nepatīk «tradicionālās latviešu» partijas. Ja jauna konstrukcija var atņemt kaut nedaudz balsu SC vai pamudināt kādu vēlēšanu dienā nepalikt mājās, tas nemaz nebūtu slikti. Cita lieta, ka mūsu politiķiem ir nelāgs paradums krēslu dalīšanas procesā jau pēc vēlēšanām nodarboties ar savstarpēju šantāžu un «uzmešanu», un lielāks šo izdarību dalībnieku skaits situāciju sarežģī (to skaitā arī tā saucamās zelta kārts izmantošana no kādas mazas frakcijas puses). Tā diemžēl ir situācija, kuru nevar nedz prognozēt, nedz ietekmēt (varbūt tikai pieminot nākamajās vēlēšanās).
Jebkurā gadījumā tuvākais mēnesis vai divi minēto partiju dzīvē parādīs, vai runa ir par vienkārši ambiciozām personām vai potenciāli jaunu, saturisku pienesumu Latvijas politikā.