Tās pamatā ir etnomuzikologa Oskara Patjanko pētījumi. Pats autors spēlē ieviņas un dzied albuma ierakstā kopā ar savu kapelu, mēģinot restaurēt to skanējumu, kāds varēja būt ballītēs turpat pirms simts gadiem, - tiek spēlēti marši, valši un polkas, vietumis atskan krodziņa atmosfērai raksturīgie iesilušu klausītāju izsaucieni.
Ieviņu izplatība Vidzemē pirms astoņdesmit gadiem tiek salīdzināta ar ģitāras izplatību mūsdienās - gandrīz vai katrā mājā bijis šāds instruments vai vismaz kāds, kurš kādreiz ir mēģinājis apgūt tā spēli. Tagad šie krāšņie, tepat Latvijā izgatavotie instrumenti atrodami istabaugšās vai muzejos kā liecība, ka šeit meistari izgatavojuši arī sarežģītākus instrumentus par stabulēm vai celmu bungām.
«Akordeons ir instruments, kura harmonija īpaši glaimo ausij un kuram ir ievērojama priekšrocība pār citiem ar to, ka to var iemācīties nedaudzās stundās. Autors garantē, ka sešas stundas ir pietiekami, lai šo instrumentu pieņemamā veidā spēlētu,» tā 1834. gadā izdotajā akordeona spēles mācību grāmatas ievadā rakstījis Parīzes instrumentu būvētājs M. Reisners. Instrumentu samērā zemā cena ļāva tos iegādāties arī vienkāršiem strādniekiem un zemniekiem, tāpēc tie lielā vairumā ieplūda arī Latvijā. Nosaukums «akordeons» instrumentam, ko sauc arī par ermoņikām, radies 1829. gadā, kad to patentējis Vīnes mūzikas instrumentu meistars Kirils Demians.
Ballītēs, kuras bez grādīgā un riktīgas izplūkšanās nebūtu nekādas ballītes, instrumenti nereti arī cieta, un jau 1874. gadā laikrakstā Mājas Viesis kāds Alūksnes pagastā dzīvojošs meistars Z. Palnbaums piedāvājis «sataisīt» ermoņikas. XIX gadsimta beigās daži meistari Vidzemē bija tā piešāvušies, ka paši sāka ne vien remontēt, bet izgatavot šos instrumentus. Viens no pirmajiem un veiksmīgākajiem, kas to darījis, bija Augusts Ieviņš, tāpēc pakāpeniski visus šāda veida instrumentus sāka saukt par ieviņām.
Meistars izvietojis savu darbnīcu dažus desmitus kvadrātmetru lielajā pagrabā K. Barona ielā 52, virs kuras pašam piederējis mūzikas instrumentu veikals, tajā tirgojis ne vien savus, bet arī citu izgatavotus instrumentus. Ermoņiku izgatavošana bijusi tam laikam gana ienesīga - jauns instruments esot bijis apmēram vienas govs cenā.
Augusts Ieviņš taisījis ne tikai ermoņikas - kādā senā fotogrāfijā viņš redzams spēlējam paša izgatavoto ģitāru ar diviem grifiem. Meistars bijis sabiedriski aktīvs un kā mūziķis piedalījies teātra izrādēs, vēl šodien viņš redzams darbībā krogus ainā 1939. gada filmā Zvejnieka dēls, paņemot ermoņikas un iesākot dziesmu Laša kundze bola acis.
Ieviņa veikals un darbnīca darbojusies vēl pēc Otrā pasaules kara, taču 50. gadu sākumā padomju vara to likvidējusi, tomēr Ieviņš ar instrumentu būvi un remontu nodarbojies pat līdz savai nāvei 1959. gadā. Grāmatiņā apkopotas arī ziņas par citiem ieviņu izgatavotājiem un spēlmaņiem, sīki aprakstīta instrumenta uzbūve, skatāmas vēsturiskas fotogrāfijas.