Elektropreču tirgotāji steidz vēstīt par arvien pieaugošu dažādu sildierīču pārdošanas apjomu. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests steidz brīdināt, ka pārkurinātas krāsnis ir bīstamas - apkures ierīču nepareizas ekspluatācijas dēļ šogad jau fiksēts par gandrīz 40% vairāk ugunsgrēku nekā pērn.
Dzīvnieku draugi atceras atgādināt, ka arī kaķiem un suņiem mēdz salt, tādēļ siltināšana šogad kļuvusi nepieciešama ne tikai daudzstāvu blokmājām, bet arī suņubūdām. Pat Aivars Lembergs pa starpu sašutumam par ģenerālprokurora Jāņa Maizīša it kā izdarīto spiedienu uz Augstākās tiesas priekšsēdi Ivaru Bičkoviču pamāca līdzcilvēkus, kā pareizi rūpēties par mežazvēriem, kuri, nespējot izkašņāt no sasalušās zemes kaut ko apēdamu, sākuši uzturēties cilvēku mājokļu tuvumā.
Kā par spīti - pēdējos piecpadsmit gados bargākā ziema iestājusies tieši šogad, kad dižķibele, pēc analītiķu domām, sasniegusi apogeju, bet Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku skaits tuvojas 183 tūkstošiem cilvēku. Kāds tur brīnums, ka dažos novados apkures un komunālo maksājumu parādi jau pieauguši tiktāl, ka siltumapgādes uzņēmumi spiesti brīdināt par to, ka pakalpojumu sniegšana drīzumā varētu tikt pārtraukta. Riskanti, protams, jo apkures pārtraukšana draud ar nopietniem siltumapgādes infrastruktūras bojājumiem. Taču liela daļa siltumapgādes uzņēmumu ir nonākuši pamatīgās sprukās - tie, kam jau pasen beidzies bezdarbnieka pabalsts, un pat tie, kam palaimējies iekļūt tā dēvēto simts latu stipendiju saņēmēju rindās, priekšroku dod pārtikas iegādei vai iztiek no lauku radinieku atvēlētiem kartupeļiem, komunālo maksājumu rēķinus atliekot malā. Tikmēr siltumapgādes uzņēmumiem jāmaksā kredīti par savulaik katlu māju rekonstrukcijā ieguldīto un vēl jāspēj nopirkt kurināmo.
Garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsta, dzīvokļa pabalsta un citu sociālo pabalstu lūdzēju skaits strauji pieaudzis. Tiesa, nav jau tā, ka valsts budžets nedotu arī savu artavu - valsts līdzfinansē 50% no pērnruden palielinātajos GMI pabalstos un 20% no dzīvokļa pabalstos izmaksātajām summām, tomēr tendences ir visai skumjas. Tiek prognozēts, ka trūcīgo personu skaits šogad varētu pieaugt par vismaz ceturto daļu un sasniegt 8,8% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā!
Jautājumam par sociālo pabalstu un pakalpojumu pieejamību šobrīd jāpievērš pastiprināta uzmanība. Piemēram, Ogres novada pašvaldību Labklājības ministrija jau esot pieķērusi mēģinājumā ietaupīt, ierobežojot iedzīvotāju tiesības saņemt sociālos pabalstus, kas šobrīd tik daudziem nepieciešami elementāru pamatvajadzību apmierināšanai. Pašvaldības, nosakot, kam ir tiesības pretendēt uz trūcīgas un mazturīgas personas statusu, mēdz visai atšķirīgi interpretēt Ministru kabineta noteikumus un ieteikums nevairīties noteikt iedzīvotājiem labvēlīgākus nosacījumus bieži vien tiek ignorēts. Tomēr pašlaik diez vai ir saprātīgi atteikt kādam trūcīgas personas statusu tādēļ, ka saskaņā ar pašvaldības rīcībā esošajām ziņām konkrētajam cilvēkam pieder, piemēram, privatizēts mazdārziņš.
Īstas skaidrības par to, cik daudz personu, kas varētu pretendēt uz mazturīgo un trūcīgo statusu, nav. Taču skaidrs ir viens - pagaidām šis statuss oficiāli piešķirts daudz mazākam skaitam iedzīvotājiem, nekā uz to varētu pretendēt. Par to liecina kaut vai fakts, ka kompensējamo medikamentu apmaksai pērn iztērēts tikai 1% no līdzekļiem, kas bija paredzēti Sociālā tīkla stratēģijā, bet citās programmās izlietota vienīgi trešdaļa paredzētā finansējuma. Ļoti ticams, ka mazā interese par iespējām izmantot šādus sociālos pakalpojumus skaidrojama ne tik daudz ar pašvaldību reizumis atturīgo attieksmi, lemjot par trūcīgas vai mazturīgas personas statusa piešķiršanu, cik ar informācijas trūkumu. Daudzus potenciālos sociālās palīdzības saņēmējus grūti sasniegt ar tradicionālām metodēm, tādām kā laikraksti, radio un televīzija, nemaz nerunājot par tādu greznību kā internets.
Tādēļ Sociālā tīkla stratēģijas īstenošanā daudz aktīvāk jāiesaista pašvaldību sociālie dienesti, bāriņtiesas, ģimenes ārsti, feldšeri un pedagogi, kam labāk redzams, kurām ģimenēm lieti noderētu palīdzība. Iespējams, ir vērts atgriezties pie sensenās prakses, kad vietējais veikals bija pagasta dzīves centrs, un informācijas izplatīšanā iesaistīt arī pārdevējas.
Sociālā tīkla programmas noteikti var īstenot efektīvāk, jēdzīgāk un mērķtiecīgāk, tikai nedaudz jāpacenšas, lai tās neeksistētu uz papīra, bet kalpotu kā reāls atbalsts.4