1), līdz pie mums iepriekš nedzirdētajai Francijas mūzikas zvaigznei, skatuviski efektīvajai interpretācijas stratēģei Laurai Favrei-Kānai un 32 gadus vecajam Krievijas pianistam Antonam Ļahovskim, kurš jau iemantojis Latvijas publikas mīluļa statusu. Tāds savā 20. jubilejā ar vienu koncertu Rīgā viesojās liepājnieku lolojums - Starptautiskais Pianisma zvaigžņu festivāls.
Lai arī Latvijā netrūkst talantīgu un centīgu bērnu, Šopēna un Lista konkursu (ASV) uzvarētāja Umi Gareta savā priekšnesumā pārsteidza ar īpašo, neviltoto prieku, kas pārliecināja, ka runas par zaudēto bērnību te ir nevietā. Mocarta klavierkoncerts (KV 488) skanēja dabiski un muzikāli, bet Šopēna skerco vētrainā, emocionālā enerģija vienkārši gāza no kājām - kur tik mazai meitenei tāds spēks pirkstos un garā? Viņas neparasti agrīno briedumu noteikti sekmējis tas, ka viņa spēlē arī vijoli un gājusi baletskolā, - lai tā ir informācija pārdomām bērnu vecākiem.
Pianisma zvaigžņu festivālam jau pašā sākumā jāpārdzīvo pārbaudījums - franču pianisma lielmeistarei Brižitai Anžererai ierasties Latvijā liedza smagas slimības pēkšņais saasinājums. Pēdējā brīdī koncerta programmā ielēca cita franču pianiste - Laura Favre-Kāna (1976), tāpēc arī plānotā K. Sensānsa romantiskā klavierkoncerta vietā skanēja Vīnes klasiķa L. van Bēthovena 3. klavierkoncerts. Īsajā laikā atrast īsto saskaņu ar pianisti bija pārbaudījums diriģentam Atvaram Lakstīgalam. Taču tas izrādījās ieguvums, jo L. F.-Kāna ir visos aspektos ļoti oriģināla, spilgta un pārliecinoša skatuves māksliniece. Vēl pirms sāk skanēt mūzika, uzrunā atšķirīgais, pianistēm netradicionālais skatuves tēls. Pēc tam pārliecina gan skaņas tonis un vitālā, jēgpilnā intonācija, gan visa Bēthovena koncerta cikla vīrišķīgais pārredzējums: viešņa izrādās īsta lieldarbu formas stratēģe!
Tomēr šajā koncertā triumfēja lielais, vērienīgais, virtuozais un vienlaikus dziļi dvēseliskais krievu pianisms, kas P. Čaikovska mazzināmā 2. klavierkoncerta oriģinālās versijas lasījumā A. Ļahovska sniegumā tuvojās savai pilnībai. Šajā mūzikā organiski iederējās gan pianista virtuozitāte, gan izkoptais tonis un, pats galvenais, - lasījuma dziļums un patiesums, kurā jāizpaužas ne tikai kā spožam solistam, bet arī kā jūtīgam kamermūziķim, ansamblistam.
Pilnīgi bez atelpas pēc koncerta monumentāli apliecinošā fināla A. Ļahovskis piedevās izsmalcināti, personiski un ar īsti slāvisku smeldzi atskaņoja vienu no visu laiku populārākajām krievu melodijām - Krievijas pirmā nacionālās mūzikas klasiķa M. Gļinkas romanci Cīrulītis, kas jau citas paaudzes klasiķa Milija Balakireva apdarē klavierēm pārvērtusies par dziesmu bez vārdiem. Jāpiebilst, ka Balakireva versijā tas ir arī ļoti virtuozs opuss, turklāt ne nieka nav zaudējis no sava poētiskuma.