Ideja par eksperimentu radās nejauši, es pat teiktu - spontāni. Kopā ar ceļabiedru dienu pēc Eiropas futbola čempionāta finālmača staigājot pa vasarīgajām Ukrainas galvaspilsētas Kijevas ielām, nejauši ieklīdām tādā kā tagad ar bargu cietumsodu notiesātās bijušās premjerministres Jūlijas Timošenko atbalstītāju uzslietā improvizētā ciematiņā. Nezinu, kādi ļaudis tur pavada naktis, taču dienās pie balti pelēkajām teltīm un nedaudz noplukušajiem plastmasas stendiem dežūrē bariņš kundžu gados - vizuāli mats matā tieši tādas, kā tās, kuras Aivara Lemberga tiesas prāvas laikā tepat Latvijā viņu vētraini atbalstīja un pēc izlaišanas no cietuma apdāvināja ar puķēm. Viņas dala bukletus un avīzes, skatās televīziju, uzmana un apčubina Timošenko un Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča lielizmēra portretus, vāra tēju un labprāt iesaistās sarunās par politiku. Turpat rosās arī bariņš tūristu, kuri fotografē notiekošo, lasa angliski pārtulkotu informāciju par Timošenko dzīves ritumu un aplūko viņas bērnību dienas fotogrāfijas, savukārt apkārt dzīve rit savu ierasto ikdienas gaitu.
Intereses dzīti paņēmām labu kaudzīti Timošenko slavinošo bukletu un tāpat vien, nesteidzīgi staigājot pa Kijevas centrālo ielu Hrešatiku, sākām tos dalīt nejauši izvēlētiem garāmgājējiem: vīriešiem, sievietēm, jauniem un veciem. Aptuveni pusstundas laikā mūsu bukletus nepieņēma precīzi neviens vietējais (daži, ieraudzījuši, ko tieši mēs dalām, pat kļuva visai agresīvi un demonstratīvi izrādīja savu nepatiku). Turpretim milzīgu interesi par šo rosību izrādīja tūristi, kuru rokās arī nonāca visi mūsu Timošenko slavinošās literatūras krājumi.
Tā, protams, nav nekāda socioloģija, taču rezultāti jebkurā gadījumā ir pietiekami interesanti. Nav tā, ka Ukrainā, kuras teritorijā Timošenko it kā veikusi savus noziegumus un arī notiesāta, ļaudis to vien darītu, kā kvēli viņu atbalstītu. Skaidrs, ka cilvēki ir dažādi un, iespējams, citā dienā mūsu iegūtie rezultāti būtu pavisam citādi. Taču jebkurā gadījumā nešaubīgs uzskats, ka Timošenko ir mocekle, sirdsapziņas cietumniece, kuras atbrīvošana no smakšanas drūmajos cietuma mūros ir ne tikai teju visas Eiropas Savienības, bet arī Latvijas goda jautājums, maigi sakot - ir visai diskutabls. Turklāt rādās, ka vairāk par viņas likteni uztraucas ārzemnieki, nevis paši ukraiņi.
Manā rīcībā diemžēl nav tik daudz informācijas, lai spriestu par Timošenko vainīgumu vai nevainīgumu, tāpat nevaru pierādīt Ukrainas tiesu korumpētību, tādā veidā apšaubot politiķes notiesāšanas likumību. Turklāt esmu pārliecināts, ka, piemēram, Latvijā pietiekami daudz drošas informācijas par šiem procesiem ir uz viena cilvēka roku pirkstiem saskaitāmam ļaužu skaitam un viss pārējais ir tikai un vienīgi spekulēšana par un ap tēmu.
Timošenko prāva ir ukraiņu iekšējā lieta, un, ja kāds uz šīs pasaules ir oligarhs, tad tā ir viņa. Tāpēc vēl jo dīvaināk šķiet, ka mūsu pusē viskvēlāk par Timošenko iestājas tie, kuri īpaši aktīvi apkaro pašmāju oligarhus.