Ik reizi ienirdama savā Grāmatā, Jūlija pārliecinājās, ka valoda atspoguļo nevis viengabalainu, bet gan saārdītu pasauli un spēj izteikt tikai tās fragmentus un suķes. Starp burtiem, zilbēm, vārdiem, frāzēm, teikumiem, rindiņām un rindkopām nenovēršami mēdz būt atstarpes. Šo liktenīgo trūkumu dēļ uzrodas tieši valodas nepareizības. No nāves krasta skatīdamās uz dzīvi, viņa sākusi saprast, par ko viņas iemīļotie mistiķi gvelzuši, žēlabaini, bargi vai ekstātiski klaigājot, ka priekšzīmīgu un dievišķu vienotību cilvēku valodā nav iespējams izteikt.
Jūlija atcerējās hinduistu svēto Meherababu, par kuru kādreiz bijusi sajūsmā. Viņš dzīvojis pavisam nesen, pagājušajā gadu simtenī, un miris astoņus gadus vēlāk, nekā piedzimusi Jūlija. Kopš jaunām dienām Baba kritis dziļos transos, reizēm nesamaņā nogulējis mēnešiem no vietas, bet, atgriezies nomodā, vēstījis par vienotību ar Dievu un augstākās svētlaimes pazīšanu, ko sauc par satjačitaanandu. Taču tas nav galvenais. Viņpasaules pieredzējumi bijuši tik svētlaimīgi, ka, uzradies šaisaulē, Mehers varen žēlojies, aiz izmisuma sizdamies ar galvu pret sienu vai betona grīdu, līdz no sitieniem viņam izbiruši zobi.
Kamēr bija dzīva, Jūlija nejuta, ka tik veltīgi pavada laiku. Arī ikdienišķajā laika plūsmā iegadījušies tālredzības brīži, dzidruma uzzibšņi un īsi apskaidrības mirkļi. Taču agrāk viņa visu redzējusi kā noslēpumainu veidolu spogulī, bet pašlaik skatīja aci pret aci. Tolaik pazinusi tikai daļēji, bet tagad nu - pazīst pilnīgi. Ak vai, būtisku atskārsmes prieku aptumšoja arī mazs rūgtums. Viņai nedeva mieru jautājums - ak, kāpēc gan to visu viņa ieraudzījusi tikai pēc nāves, bet toreiz, kad bija dzīva, bijuši tikai minējumi un nojausmas, tik netveramas un neskaidras, kuras nevar notvert pat tā kā slīcējs salmiņu? Kāpēc tikai tagad, pēc nāves, viņa sākusi redzēt Zemes neizsakāmo daili, itin kā tas būtu nevis viņas beigu, bet gan rašanās posms, gluži kā visa esamība būtu spīdējusi kā nupat radīta un pacilātā apbrīnā jūsmotu, pirmo reizi pazīdama pati sevi, gluži kā katra molekula, atoms un kvants būtu dziedājis Himnu mīlestībai?! Pēdējos gados Jūlija bija iedomājusies, ka dzīvo gandrīz laimīgi. Savu stāvokli viņa varēja izteikt cēlos vārdos: miers un klusums, harmonija un līdzsvarotība. Kaut gan tās varbūt bijušas tikai lomas, par kurām bijusi pārliecināta, slēpdamās no dziļās melanholijas un eksistenciālā nemiera. Pati sev viņa iegalvojusi, ka jūtas lieliski. Viņa pat simulējusi izbrīnu, ka tik vienkāršu apmierinātības recepti neesot atradusi agrāk, bet lielāko apzinātās eksistences daļu palaidusi garām, karodama ar sevi un citiem.
(Turpinājums 11. oktobra numurā)