Juris Šics
Treneris teica, ka jācīnās par medaļām, bet paši bijāt pieticīgāki - par iekļūšanu sešniekā?
Vienmēr jau, piedaloties sacensībās, ir mērķis cīnīties par uzvaru. Protams, rezultāti ir dažādi, bet vienmēr cenšamies izdarīt visu pēc iespējas labāk.
Siguldas trase tomēr nav jums pati veiksmīgākā?
Līdz šim Sigulda nav mums bijusi ļoti parocīga. Citās trasēs esam kāpuši uz goda pjedestāla, bijuši sešniekā, bet Sigulda mums vēl ir tāds klupšanas akmentiņš. Grūti pateikt, kāpēc tā, jo bieži vien braukšanas ziņā šķiet, ka viss ir skaisti, bet finišā rezultāta tablo nerāda to, ko paši gribam. Katru gadu mēģinām kaut ko attīstīt, paregulēt, pamainīt. Cerams, ka šoreiz būs kaut kas citādi.
Vai ir cerības izcīnīt godalgas?
Visi ir pastrādājuši un izdarījuši maksimumu, ko sezonas beigās vēl var pagūt. Ja veiksies un būs labi laikapstākļi, jebkurš no Latvijas izlases var aizķerties aiz medaļām. Piemēram, pagājušajā gadā Mārtiņš [Rubenis] visu sezonu neko daudz nedarīja, bet Siguldā izcīnīja medaļu. Solīt gan nevēlos, jo, kā zināms, ledus ir slidens. Par pašu mērķiem grūti ko teikt, jo vēl pirms sezonas nebija skaidrības, vai es pēc autoavārijas vispār varēšu staigāt vai varēšu atgriezties kamanās. Pagaidām viss attīstās labi - esmu kamanās, un pasaules čempionātā tikām desmitniekā. Viss iet uz augšu.
Cik ļoti vēl jūtamas traumu sekas?
Ar visu, protams, vēl neesmu ticis galā. Vēl nav pagājis pat gads. Paralēli sportošanai turpinās rehabilitācija, un jau pēc sezonas beigām būs intensīvāk jāpastrādā, lai sakārtotu veselību. Darot visu maksimāli, sāpes parādās reti, bet ir virkne sīkumu, kas ir izlaistā treniņdarba dēļ. Visvairāk to izjūtu kā vājumu sacensību laikā. Nav tā spēka, kādam vajadzētu būt, jo nav fiziskās bāzes. Kad būs kārtīga sagatavošanās, visam vajadzētu būt kārtībā.
Mājas trasē skatītāju atbalsts ir jūtams?
Tāpat kā hokejā skatītāji ir sestais spēlētājs, arī kamanās skatītāji var nostrādāt kā trešais ekipāžas dalībnieks, tāpēc aicinu visus nākt un atbalstīt komandu.