Kur patlaban trenējas Laura-Ikauniece?
Rīta stundās var labi darboties manēžā zem Daugavas stadiona tribīnēm, jo tad ir maz cilvēku. Tur tikai lodi nevar grūst, bet to var darīt Rīgas Sporta manēžā, kur ir arī tīkls šķēpmešanas vingrinājumiem. Viena bāze mums diemžēl ir zudusi. Olimpiskajā sporta centrā turīgi cilvēki spēlē tenisu, un es nezinu, vai kāds no vieglatlētiem tur vēl trenējas.
Vasarā situācija ir labāka?
Arī jau nav vienas bāzes, kur varētu darīt visu. Darbojamies izdzīvošanas režīmā, skrienot no vienas vietas uz otru un trešo. Parasti ir problēmas ar zālienu, uz kura vieglatlētus nelaiž. Tāpēc arī esmu sācis strādāt Murjāņos. Nopietnāk to darīšu pēc olimpiskajām spēlēm, kad rudenī būs gatava manēža.
Vieglatlēti ir pabērna lomā?
Daudzi jau nesaprot, kāpēc vieglatlētika ir vajadzīga. Kad paskatos, kā kustas sporta spēļu pārstāvji, tās ir šausmas. Visās valstīs jau cenšas vieglatlētiku atbalstīt, jo šis nav komerciāls sporta veids, kurā pelna lielu naudu, bet tai pašā laikā bez vieglatlētikas neiztiek gandrīz neviens sporta veids.
Sportot būtu jāsāk vieglatlētikas nodarbībās?
Nopietni ar vieglatlētiku sāk nodarboties tikai aptuveni desmit gadu vecumā. Līdz tam vajadzētu būt rotaļām, vingrošanai, arī peldēšanai, respektīvi, būtu jāieliek stabili pamati vispusīgai attīstībai. Ar bērniem ir jāspēlējas. Es skatos, ka viens otrs futbolists un hokejists jau desmit gadu vecumā ir baigais čempions, bet pēc tam vienā periodā attīstībā apstājas.
Vieglatlētikā tā nenotiek?
Mūsu sporta veidā galvenā bēda ir agrīnā specializācija. Es jau arī trenerus saprotu, jo ir ierobežotas treniņu iespējas, tāpēc Rīgā pārsvarā ir sprinteri, tāllēcēji, trīssoļlēcēji un gargabalnieki. Ir pāris audzēkņu kārtslēkšanā, bet šī disciplīnā pamazām sāk izmirt. Lodes grūšana ir tikai studentu līmenī, jo audzēkņi nāk no laukiem. Daudzcīņā Rīgā nav treneru, jo es strādāju Jūrmalā.
Treneru nepietiek?
Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV) piedalījāmies sanāksmē, un lielākā daļa treneru bija no Talsiem vai Ventspils. Es jau arī esmu talsnieks. Latvijas izlasē visās vecuma grupās rīdzinieku ir tikai kādi divdesmit procenti. Kaut kas nav kārtībā ar sportu Rīgā. Tās ir sekas tam, ka galvaspilsētā nav pienācīga līmeņa stadiona. Decembrī bijām treniņnometnē Tenerifē. Pēc darbdienas beigām tur stadions bija ļaužu pilns.
Pats esi beidzis Rīgas Celtniecības koledžu. Varēji labi pelnīt, bet tomēr izvēlējies sporta pedagoga profesiju.
Jau pēc vidusskolas beigšanas gribēju mācīties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet mani sabiedēja, ka būšot milzīgs konkurss. Interesēja arī celtniecība, tāpēc iestājos koledžā un ieguvu vēl vienu pirmā līmeņa augstāko izglītību. Sportistiem maksāja stipendiju, tāpēc izvēli nenožēloju. Koledžā man bija labas atzīmes, un pēc beigšanas iekļuvu Rīgas Tehniskās universitātes budžeta grupā. Ģimenes apstākļu dēļ studijas gan pārtraucu. Pēc tam iestājos LSPA.
Treknajos gados nevilināja celtniecības bizness?
Radinieki strādāja celtniecībā, bet tad pienāca 2008. gads. Uz kredīta paņemtās mājas tika pazaudētas, un vajadzēja pārcelties strādāt uz ārzemēm. Katram darbam ir sava garoza.
Biji sporta skolotājs, bet tagad esi tikai treneris?
Jā, jo, nopietni strādājot, abus amatus nevar apvienot. Man ir trāpījies īstais cilvēks (Laura Ikauniece-Admidiņa - aut.), un tad arī ir jāstrādā pilna darba diena.
Ja nebūtu Lauras, vajadzētu rauties arī skolā?
Domāju, ka ne, jo man jau bija labi audzēkņi. Tajā laikā tikai pietrūka pieredzes un arī ar finansēm klājās pasmagi. Tas bija ap 2002. gadu. Tikai ar lielu mērķtiecību varēja sasniegt labu rezultātu. Lai kļūtu par augstas klases sportistu, ir jābūt ļoti lielām darbaspējām.
Kurā vecumā var pateikt, ka izaugs laba līmeņa vieglatlēts?
Redzot, kā bērns skrien un izpilda citas kustības, var izdarīt diezgan nopietnus secinājumus. Liela nozīme ir arī psiholoģijai. Jau agrīnā vecumā ir redzams, vai pietiks pacietības daudz strādāt un vai ir mērķtiecība.
Ko dari, jau nesaskati šīs īpašības?
Ļauju tāpat trenēties. Cenšos izvairīties tikai no intrigantiem, jo ar viņiem nav patīkami strādāt. Ja arī viņi ir talantīgi, savā treniņu grupā šādiem sportistiem es vietu neredzu. Strādāju arī ar pavisam maziņajiem. Mēs rotaļājamies, mācām viņus vingrot. Ja to nedarītu, man pēc tam nebūtu no kā izvēlēties. Bērnam līdz desmit gadu vecumam tikai nosēžot pie datora... Tā ir ļoti nopietna problēma. Kardināli mūsu valstī būtu jāmaina sporta stundas skolās. Tās ir tikai divreiz nedēļā, un arī tad daudzi vēl cenšas izvairīties, jo īpaši meitenes.
Pietiek laika visu sportistu aprūpēšanai?
Sanāk jau pilna darba diena - astoņas stundas. Vēl jāatlicina laiks papīra darbiem. Vairāk būtu jāraksta atskaites.
Kam ir jāatskaitās?
Pašam sev. Lai nākotnē zinātu, kas ir darīts pareizi un kas ne. Novadīt divus vienādus treniņus nav iespējams. Nopietnas korekcijas ievieš sportistu slimības. Ja gadās kāda nopietna liksta, pāris mēnešu plānus var izmest miskastē.
Kā secini, vai strādāts pareizi?
Galvenais atskaites rādītājs ir sacensības. Ja sportists uzrāda labu rezultātu, arī treniņu procesā ir trāpīts mērķī. Pasaules čempionātā Pekinā Laura bija visu laiku labākajā kondīcijā. Barjeras viņa tik ātri nebija skrējusi, bet sajuta jutīgus augšstilba aizmugurējos muskuļus un sabijās augstlēkšanā. Pēc tam dzirdēju runājam, ka viņa neesot bijusi pietiekami satrenēta, bet sniegumam augstlēkšanā bija pavisam citi iemesli.
Cik zinu, regulāri brauc uz ārzemēm stažēties?
Sešus gadus jau apmeklēju kursus. Pēdējos divus gadus braucu uz Romu, pirms tam biju Zviedrijā, tad vienu reizi Maskavā un pirmos divus gadus Glāzgovā. Visu laiku cenšos pilnveidot angļu valodas zināšanas, jo skolā mācījos vācu valodu. Man ir privātskolotāja, un katru dienu vismaz vienu stundu cenšos veltīt angļu valodas apguvei.
Kāds kursos ir vērtīgākais ieguvums?
Ļoti augstā līmenī ir biomehānikas nodarbības. Lekcijas lasa pazīstami treneri. Pirms diviem gadiem uzstājās Ītona treneris (amerikānis Eštons Ītons ir pasaules rekordists desmitcīņā - aut.), pagājušajā gadā - Šipersas treneris (pazīstamā nīderlandiešu septiņcīņniece un sprintere Dafne Šipersa). Katru gadu ir kāds visaugstākā līmeņa speciālists. Viņi jau ne tikai lasa lekcijas, bet arī rāda vingrinājumus.
Latvijā sadarbojies ar citiem treneriem?
Īpaši nevienam neuzbāžos, bet man ir padomdevēju loks, kuru padomos es ieklausos. Vispirms jau tas ir Jānis Lūsis. Kad Laura sāka mest šķēpu, viņš palīdzēja, un progress bija acīmredzams. Ar Lūsi savulaik dzīvojām vienā istabiņā šķēpmetēju kluba nometnē. Dažreiz visu nakti norunājām par šķēpmešanas tehnikas niansēm, un tā laika pierakstu klades man ir saglabājušās.
Esi bijis garo distanču skrējējs un soļotājs. Daudzcīņas disciplīnas arī esi apguvis uz savas ādas?
Pagājušajā gadā februārī aukstumā divās dienās Daugavas stadionā pēc treniņa veicu pilnu desmitcīņu. Internetā man bija daudz sekotāju. Grūtākais bija otrajā dienā skriet barjeras, bet visu izdarīju līdz galam.
Kārtslēkšana nesagādāja problēmas?
Tā ir viena no manām mīļākajām disciplīnām. Trīs metrus es varētu pārlēkt, bet tajā reizē bija 2,60 metri.
Esi trenējies arī smaiļošanā un boksā?
Nopietnāk smaiļošanā - piecus gadus, bet, ilgāku laiku sēžot laivā, spēcīgi sāpēja mugura, un treniņus nācās pārtraukt. Kad pārcēlos uz Rīgu, visi gāja uz Vingrotāju ielu boksēties un es pievienojos.
Pastāsti par aktualitātēm. Ziemas sezonā Laura startēs?
Bijām plānojuši izlaist, bet nometnē Tenerifē Laura tik labi jutās, ka sprintu noskries. Tas būs svarīgs atskaites rādītājs, jo ātruma īpašības ir nepieciešamas visās daudzcīņas disciplīnās.
Kurās sacensībās vasarā startēs Ikauniece-Admidiņa?
Daudzcīņā būs trīs starti - maija beigās starptautiskajos mačos Gecisā, Eiropas čempionātā jūlija sākumā Amsterdamā un augustā olimpiskajās spēlēs Rio.
Vieglatlētikas tēlu pēdējā laikā pabojājuši dopinga skandāli. Kontroles nav kļuvušas biežākas?
Pirms nedēļas bez brīdinājuma atbrauca pārbaudītāji no Vācijas. Es nevaru iedomāties, kā vispār kaut ko aizliegtu var lietot. Katru dienu augstas klases sportistiem vienu stundu ir jābūt pieejamiem dopinga kontrolētājiem. Speciālā ADAMS sistēmā ir jāievada informācija par savu atrašanās vietu. Ir bijis pat tā, ka nedēļas laikā pārbauda divreiz.
Cik zināms, Lauras mamma Vineta rūpīgi seko līdzi ēdienkartei un atjaunošanās līdzekļiem. Cik daudz izmantojat atļautos medicīniskos preparātus?
Minimāli izmantojam. Latvijas Olimpiskajā vienībā mums palīdz Līga Cīrule, papildus esam piesaistījuši tāllēcēju Jāni Leiti, kurš ir uztura speciālists. Ļoti rūpīgi visam seko līdzi Vineta, tāpēc par aizliegtām vielām vispār nevar būt runas.
Pirms pāris gadiem, kad Laurai vienubrīd īsti neveicās, pieļāvi iespēju nodot viņu cita trenera uzraudzībā. Pēc pasaules čempionāta bronzas izcīnīšanas esi atmetis šādu domu?
Visu laiku sevi uzturu stresā. Ļoti labi apzinos, ka, slikti strādājot, es nebūšu vajadzīgs. Tā ir visos sporta veidos, ne jau tikai sporta spēlēs.
Uz ko mērķējat Rio?
Jānostartē labāk nekā 2012. gada olimpiādē Londonā. Tad bija devītā vieta, šoreiz jābūt vismaz astotajai.
Pēc pasaules čempionāta bronzas izklausās pieticīgi...
Jā, bet jāņem vērā, ka patlaban ir patiešām talantīgu daudzcīņnieču paaudze. Līmenis ir ļoti augsts. Rio gaidāmas patiešām interesantas sacensības.