Neeju uz dzimumdienām
Uzdevu šo jautājumu paziņām. Visiem ir apgrieztas algas, dažiem nav darba. Atbildes: «jūtos kā tāds nabags, ja nesu uz darbu ēdienu kārbā, jo nevaru atļauties pusdienot kafejnīcā», «aizņēmos, lai nopirktu grāmatu, jo citādi nevarētu piedalīties manai profesijai svarīgās sarunās», «neeju uz dzimumdienām, jo nevaru atļauties mest kopīgajai dāvanai tik, cik pārējie», «jā, ir tā čābīgi, ja nevaru nopirkt grāmatu, taču beidzot sākšu lasīt tās, ko esmu sapirkusi un kam nav bijis laika pieķerties», «pirms došanās uzdzīvē ar draugiem atkal esam sākuši iesildīties mājās, drusku jau jūtos kā nabags, ka nevaru pa šiko», «skan drausmīgi, bet tas ir fakts - no naudas ir atkarīga mana pašsajūta».
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks to komentē kā patlaban Latvijā vērojamās pēckrīzes šoka sekas. Vairākus gadus cilvēkiem sabiedriskā dzīve saistījās ar naudas tērēšanu. Vecāki bērnam ballīti rīkoja makdonaldā vai Lido, jo varēja atļauties. Daudzi aizrāvās ar dārgiem sporta veidiem. Patlaban, kad viņi to vairs nevar atļauties, piemeklē nepatīkamas sajūtas. «Tas bija baisi, ka cilvēki nespēja atrast citus, lētākus veidus, kā būt sabiedrībā. Tagad nākas to darīt.» Vecāki ir spiesti meklēt radošas idejas mājas ballītēm. Cenšas nošpikot: ja jau to dara citi un viņiem gāja labi, tad mēs arī varētu. Līdzīgi ir ar tiem, kuri bija raduši piektdienas vakarus pavadīt krogā. Ne jau alkohola, bet sabiedrības dēļ. Risinājums - panākt, lai arī citi krogus gājēji par labu satikšanās veidu uzskata kādu lētāku nodarbi. Grūtāk ir ar dzimšanas dienām. Cilvēks nevēlas dāvāt ko krasi mazvērtīgāku nekā citi. «Tas ir prestiža jautājums - nepalikt iepakaļus, iekļauties sabiedrībā.»
Rīcības brīvība
Šie dati šķiet atšķirīgi uz kādu citu fona - Eurobarometer pētījumā Latvija piesaukta kā valsts ar visbažīgāko noskaņojumu Eiropā, un aptuveni 89% iedzīvotāju uzskata, ka valstī nabadzība ir izplatīta. Par izplatītāku savā valstī to vērtē tikai Rumānija, Ungārija un Bulgārija. K.Sedlenieks uzskata, ka skaitlis 89% nemaz nav tik traks, jo īpaši, ja salīdzina ar to, ka pat 31% labklājībā dzīvojošo dāņu uzskata nabadzību par viņu valstī izplatītu. Uzdodot šādu jautājumu pie mums, krīzes mocīto latviešu atbilde ir tikai pašsaprotama. «Jēdziens nabadzība ir relatīvs,» K.Sedlenieks norāda, ka cilvēks jutīsies nabadzīgs, ja salīdzinās savus ienākumus ar krasi augstāku drauga algu. Tikpat labi var salīdzināt tagadējo algu ar to, ko saņēma pirms vairākiem gadiem. «Nauda cilvēkam dod rīcības brīvību. Drošības sajūtu: es varu, jo man ir.» Līdzīgi kā padomju laikā cilvēki pārdzīvojuši, ka nav pārvietošanās brīvības. Ja patlaban pateiktu, ka aizliegts pārvietoties vairāk par 3 km mājas rādiusā, cilvēki justos kā cietumā, lai arī faktiski ikdienā viņi nemaz tālāk nebrauc. No automašīnas pāriet uz velosipēdu, ja to vienkārši nevar atļauties? Nē. «Latvijā ir izplatīta izrādīšanās tērēšana. Demonstrēt vairāk, nekā patiesībā tev ir.» K.Sedlenieks uzskata, ka pēdējais, no kā kungs varētu atbrīvoties, būtu glaunais džips. Jo to redz apkārtējie. To, ka viņš dzīvo pie mammas un ko ēd, jau neviens neredz. Visticamāk, cilvēks kautrētos, ka brauc ar velosipēdu, nevis sistu pie krūts, ka ir ar zaļu domāšanu. Jo nav jau ar. Velosipēds viņam šķistu spiesta lieta. K.Sedlenieks to salīdzina ar braucējiem uz Īriju, kuri paši meklē iespēju dzīvot labāk atšķirībā no kara laika bēgļiem, kuriem emigrācija bija spiesta lieta. «Lielbritānijā turīgi cilvēki braukā ar riteņiem un pieticīgi ģērbjas, iepērkas tirgū - tas ir ekscentrisks nabadzības kults. Mums vēl līdz tam jānonāk.»