Jāsaka, lielākā problēma tiešām ir šie PVN karuseļi, tie nodara vislielāko ļaunumu mūsu valsts un arī citu ES valstu budžetiem. Ar 1. aprīli stājās spēkā noteikumi, ka bankām ir jāziņo par aizdomīgiem darījumiem, tātad tajā virzienā mēs šobrīd jau strādājam. Kā zināms, Latvijā neieņemtā PVN plaisa ir apmēram 750 miljoni eiro. Eiropā kopumā tie ir apmēram 168 miljardi. Jāmeklē risinājumi ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas līmenī. Pirmkārt, tā ir ātrāka informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm, otrkārt - tas, pie kā mēs šobrīd strādājam, - paplašināta reversā PVN ieviešana, treškārt, sliekšņa samazināšana, līdz kuram Valsts ieņēmumu dienests neprasa apliecinošus dokumentus - pavadzīmes, rēķinus. Patlaban tas ir 1400 eiro līmenī. Jāvērtē, cik mēs to varētu samazināt, jo tā sauktajās PVN karuseļu shēmās arī ar daudziem maziem gadījumiem tiek nodarīts kaitējums valsts budžetam. Protams, jāvērtē arī banku tālāka iesaiste dažādu PVN izkrāpšanas shēmu atklāšanā.
Ilgstošā, šķiet, bezcerīgā cīņa pret nodokļu izkrāpējiem rada iespaidu, ka vairāk rūpējamies par to, kā izskatāmies uz āru, satraucoties, kāds būs kredītreitings, kā mūs vērtēs iestāšanās OECD kontekstā, mazāk rūpējoties par to, kā paši jūtamies. Ja trūkst naudas budžetā, vieglāk laikam palielināt nodokļus?
Es domāju, ka pašlaik nē. Tas, ko esam iekšēji diskutējuši Finanšu ministrijā, nodokļus nākamajam gadam mēs neesam gatavi celt. Bet vajadzības tajā pašā laikā pieaug. Skaidrs, ka jāskatās, kā varam samazināt ēnu ekonomikas daļu, nepalielinot nodokļu slogu esošajiem uzņēmējiem. Mērķis ir līdz 2020. gadam panākt, ka nodokļu iekasējamība ir 33% no IKP, bet tas nenozīmē automātiski nodokļu celšanu. Ja tiekam galā kaut vai ar pieminētajiem PVN karuseļiem, tas nozīmē lielākus ieņēmumus valsts budžetā tīri no tā, ka pieaug godprātīgo nodokļu maksātāju īpatsvars.
Vai cīņa pret nodokļu nemaksātājiem bijusi efektīva?
Te jāņem vērā būtisks aspekts - lai cīņa pret negodīgajiem nekaitē godīgajiem. Parādās situācijas, ka uzņēmēji darbojas legāli, godprātīgi un viņi nemaz nezina, ka viņu darījuma partneru partneri kaut kādā tālākā ķēdes posmā bijuši negodīgi, piemēram, īstenojuši karuseļshēmas, lai izkrāptu PVN. Kad VID pēta shēmu, tajā tiek iezīmēti visi iesaistītie, arī tie, kas bijuši labticīgi, kas darbojas godīgi un kuriem ir reāla radītā prece vai pakalpojums. Jāsaprot, kā mēs varam pasargāt to uzņēmumu, kuram arī pēc būtības nebūtu jāatbild par piegādātāju vai to partneru godaprātu. Iespējams, ir jāstrādā pie tā, lai paplašinātu reversā PVN pielietošanu, tas nozīmē, ka kaut kādās nozarēs iekasēsim mazāk, bet arī kaut kādās - būtiski samazināsim tā izkrāpšanas no valsts iespējas.
Nupat bija skandāls saistībā ar uzņēmumu, kas darbojas zem Baltic Taxi zīmola, centieniem legālā ceļā mazināt nodokļu nastu. Redzams, ka tie nomaksā ap 60% no nozarē nomaksātajiem nodokļiem, pat ja izmanto legālās iespējas izmaksu mazināšanai. Tajā pašā laikā tam, kā pārējie iemanās visi kopā (!) krietni mazāk samaksāt nodokļos un vai tā pamatā nav tiešām krāpnieciskās shēmas, uzmanība netiek pievērsta.
Ir jau vispārēja tendence, ka 10% nodokļu maksātāju nomaksā 90% no visiem nodokļiem. Konkrētajā gadījumā varam runāt par attiecīgā televīzijas raidījuma, kas to aktualizēja, interpretāciju. Zem Baltic Taxi zīmola esošie strādā legāli, un, es domāju, viņi ir paraugs vismaz pret pārējo nozari, ka ir gatavi valsts budžetā maksāt, un arī viņu priekšlikums par to, ka varētu uzlikt maksājumu par automašīnas numura zīmi, nav slikts. Ēnu ekonomika ir liela taksometru nozarē, uzliekot maksājumu par numura zīmi, daļēji šo problēmu varētu uz kādu laiku atrisināt.
Šis izskatās labs piemērs tam, kā kāds nozares uzņēmums, kas grib strādāt legāli, ir gatavs piedāvāt risinājumu. Atgriežoties pie sarunas pie bankām - vai tās ir gatavas sadarboties, lai mazinātu negodīgu uzņēmēju īstenotu nodokļu izkrāpšanu no valsts?
Šobrīd ir dialogs starp valsti un nevalstiskajām organizācijām, tajā skaitā Komercbanku asociāciju, kas ir arī Latvijas Darba devēju konfederācijas biedrs, ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Ieklausāmies viņos. Arī strādājot pie nodokļu politikas pārskatīšanas, ļoti liela uzmanība tiek veltīta sadarbībai ar nevalstiskajām organizācijām, un es pieļauju, ka arī ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumu plānā, kas maija beigās tiks atkal skatīts valdībā, būs iekļauti kādi ieteikumi šajā jomā arī no banku puses.
Bēdīgi slavenās aplokšņu algas. Ja atceramies, pirms krīzes, kad bija aktīva kreditēšana, cilvēki bija paši ieinteresēti saņemt legālus ienākumus, lai tiktu pie kredīta. Līdz ar krīzi šī motivācija vairs nedarbojās, aplokšņu algu problēma atkal saasinājās.
Es pats bankā esmu strādājis tieši laikā, kad bija kreditēšanas bums. Lai pierādītu ienākumus, bija jāuzrāda izziņa no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras. Cik zinu, šie noteikumi nav mainījušies. Bankas skatās, vai kredītņēmējam ir legāli ienākumi, arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), veicot pārbaudes, skatās, kā šāda kredītpolitika tiek īstenota.
Cik lielā mērā tas attiecas uz patēriņa kreditēšanu?
Uz nebanku kreditētājiem tas neattiecas. Viņi gan saka, ka arī pārbauda klientu ienākumus, bet reālajā dzīvē jau zināt, kā tas ir... Ar 1. janvāri ir pamainījies likums, kad būs dati par 2016. gada pirmā pusgada rezultātiem, es ceru ieraudzīt, ka situācija būs pamainījusies, aizdevumu maksas kavētāji nebūs katrs trešais, kas ir rādītājs tam, kā tiek vērtēta spēja atmaksāt kredītus.
Mums parasti kā svarīgākais faktors tiek minēts starptautiskais kredītreitings. Kā lielākais tā apdraudētājs bieži minēta nerezidentu apkalpošana mūsu bankās. Tajā pašā laikā ir valstis, kas jau tradicionāli pamatā strādā ar nerezidentiem. Šveices, Luksemburgas, citu valstu kredītreitingus nerezidentu naudas īpaši neapdraud. Mēs nepienācīgi uzraugām tirgu vai vienkārši vairāk politiski fokusējamies uz to, kas tautai vieglāk saprotams?
Viens ir tas, ka mēs mākam piesaistīt nerezidentu naudu, mākam ar viņiem runāt, bet otrs ir tas, ka mēs vēl līdz galam neesam iemācījušies nodrošināt kvalitāti. Piemēram, Šveicē visas pārbaudes sistēmas, ko mēs tagad pastiprinām, ir sen, kā saka, atstrādātas.
Vai nav pretrunas starp cīņu par augstāku kredītreitingu un nerezidentu apkalpošanu kā vienu no pakalpojumu eksporta jomām? Piemēram, ABLV Bank pērn tika pat īpaši sumināta, saņēma The Red Jackets atzinību kā viens no labākajiem Latvijas eksporta zīmoliem.
Nē, nē, banku sektors kā tāds mums ir vajadzīgs! Ir viennozīmīgi skaidrs, ka Latvijā nav lielu un efektīvu derīgo izrakteņu krājumu, mūsu rūpniecības uzņēmumiem jārēķinās ar lielām energoresursu izmaksām, līdz ar to bankas kā pakalpojumu sniedzējs ir laba alternatīva - to pakalpojumi jāattīsta, tikai jāstrādā ne vien uz kvantitāti, bet arī kvalitāti. Ir svarīgi, lai banku bizness attīstītos, tas rada darbvietas, nodrošina nodokļus, tomēr es vairāk vēršu uzmanību uz to, ka likumdošanai un pašu banku darbībai jābūt tādai, lai nerastos pie mums un ārzemēs jau piedzīvotās skaļo skandālu lietas.
Vai te nav vecais stāsts par vidējo temperatūru - pamatā visi strādā labi, bet kāds viens nokļūst skandālā, kas iziet pa visu pasauli, protams, uzreiz sabojājot priekšstatu par visiem?
Bet tā jau ir vienmēr, tas raksturīgs ne tikai banku sektoram - ja divi pārsniedz ātrumu, skaidrs, ka pieļaujamais braukšanas ātrums uzreiz jāsamazina arī visiem pārējiem. Tas, ko mēs šobrīd sagaidām no bankām, - uzņēmējdarbības kreditēšana. Redzu, ka šajā ziņā viss iet pareizajā virzienā, ir vērojams pieaugums. Pagājušais gads ir noslēgts ar 0,1% kreditēšanas palielinājumu, tas nav slikti, pat ja salīdzina ar Eiropas Centrālās bankas nupat ziņoto, ka Eiropā kopumā kreditēšanas portfelis bija pieaudzis par 1%. Protams, jāņem vērā, ka mēs no 2008. līdz 2014. gadam šajā ziņā gājām tikai uz leju. Tagad tā līkne tomēr pagriezusies uz otru pusi. Ļoti liels monitorings uzlikts visiem Eiropas Savienības struktūrfondiem, ambiciozais plāns ir līdz šī gada beigām izstrādāt noteikumus un palaist izmantošanai 90% no visas kopējās fondu naudas. Ja tas piepildīsies, tur nepieciešama ļoti liela banku iesaiste tieši uzņēmējdarbības attīstīšanai. To jau parāda, piemēram, 2015. gada dati par Lauku atbalsta dienesta darbu - viņi jau palaiduši lielu daļu fondu programmas, un lauksaimniecībā izsniegto kredītu daudzums pieaudzis par 130%. Tas uzreiz parāda, cik tomēr vēl esam atkarīgi no fondiem.
Mēs ļoti lielu uzsvaru liekam uz to, ka bankām tomēr ir ļoti daudz brīvas naudas - ar visiem Junkera plāniem, parādzīmju un obligāciju atpirkšanām. Turklāt starpbanku procentu likmes ir ar mīnusa zīmi, tātad bankām ir zaudējumi, glabājot pie sevis naudu.
Tie gan ir ārējie faktori, kas spiež visas bankas domāt par kreditēšanu. Vai ir arī kādi iekšējie faktori, proti, vai arī valsts kaut kā veicina šo procesu?
Ārējie faktori pašlaik stimulē jo sevišķi. Iespējams, mums nedaudz jāpārskata FKTK politika, viņu izvirzītie noteikumi attiecībā uz pašu kapitālu, tā likviditāti, rentabilitāti kādos konkrētos projektos, iespējams, privātpersonu kreditēšanā slieksnis var būt procentuāli pievilcīgāks, bet lielos vilcienos prasības kā tādas un rādītāji ir objektīvi, jo banku mērķis ir aizdot naudu, strādāt ar klientu ilgtermiņā, nevis pēc gada saskarties ar to, ka tas nonācis riska grupā.
Lielākā problēma, pie kuras arī mums jāstrādā saistībā ar nodokļu politiku, - kā parādīt uzņēmējiem to virzienu, ka ir jāsamazina ēnu ekonomika. Izejot no ēnu ekonomikas, uzņēmumiem parādīsies legāla naudas plūsma, tas nozīmē, ka bankas viņam ticēs. Šobrīd kredītspējas sietam cauri tiek tikai kādi 15% uzņēmumu - viņiem ir legālas naudas plūsmas, nodrošināts pašu kapitāls utt. No aptuveni 200 tūkstošiem uzņēmumu apmēram 100 tūkstošu ir tādi, kas pat neiesniedz gada pārskatu. Tātad uzņēmumu, kas reāli strādā, nemaz nav tik daudz, cik Uzņēmumu reģistrā parādās kā reģistrēti. Iespējams, šobrīd tas tiek vērtēts saistībā ar Pasaules Bankas pētījumu, ka jādomā par reinvestēto peļņu. Tas ir kā karsts kartupelis, par ko sen runā un kas varētu veicināt uzņēmumu pašu kapitāla un uzņēmumu kā tādu sakārtošanos, lai tie atbilstu konkrētām FKTK izvirzītajām prasībām, lai varētu pretendēt uz banku kredītiem.
Tas, ko es redzu tagad, bankas attīsta jaunas pakalpojumu programmas. Piemēram, Swedbank, ja nemaldos, piedāvā līdz 12 tūkstošiem eiro kā patēriņa kredītu ar privāto galvojumu, lai cilvēkiem ir līdzekļi, ko ieguldīt uzņēmējdarbības sākšanā. Citadele lauksaimniekiem pret komercķīlu, respektīvi, neprasot kādu mantisku galvojumu, gatava izsniegt apgrozāmo līdzekļu aizdevumu. SEB bankai tagad ir risinājums, kā aizdot konkrētu summu lauksaimniekiem uz apgrozāmiem līdzekļiem ar atvieglotākiem nosacījumiem. Tas viss parāda to, ka bankas pašlaik ļoti aktīvi meklē klientu. Domāju, ka nav tādas nedēļas, kad kāda banka nepiezvanītu tiem 15%, kas tiek cauri tam prasību filtram, nepajautātu, vai tiešām nevēlas kādu kredītu.
Un, cik ir tādu gadījumu, kad bankas vēršas uzraugošās iestādēs, sakot, ka mums te ir aizdomīgs klients vai aizdomīgi darījumi, ko vajadzētu attiecīgi pārbaudīt?
Ar 1. aprīli stājies spēkā jaunais regulējums, saskaņā ar kuru bankām ir jāziņo par aizdomīgiem darījumiem...
Mani gan interesēja, cik brīvprātīgi to gatavas darīt, nevis spiestā kārtā.
Spiestā vai ne, es domāju, tas ir mūsu visu interesēs, lai tādi ziņojumi būtu, ja ir pamats. Bet īstenībā bankas arī iepriekš ziņoja, te gan jautājums par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta kapacitāti. Iepriekš ir bijuši 110 tūkstoši ziņojumu no bankām, tomēr skaitliski nelielais dienests jau nevar visu apstrādāt. Tāpēc jādomā par šī dienesta stiprināšanu. Viens jau ir tas, ko bankas var izķert paziņojot, otrs - tas, ko uzraudzības dienests var apstrādāt. Par aizdomīgiem darījumiem var ziņot ne tikai bankas, bet arī vairākas uzraudzības iestādes, tā ka ziņojumu skaits pieaug, bet kapacitāte tos izvērtēt ir nepietiekama.
Vai šī dienesta kapacitātes uzlabošanas virzienā tiek strādāts?
Jā. Nākamgad arī banku nodeva ir paredzēta lielāka, un viennozīmīgi skaidrs, ka šī kapacitāte ir jāceļ. Ja kontroles mehānisms strādās sinhronizēti, mēs samazināsim neuzticību bankām - būs zināms, ka ir pastiprināta kontrole, un arī bankas, iespējams, atteiksies no kādiem aizdomīgiem darījumiem.