Jā, vēl kāds laiks līdz tam, bet jāsāk gatavoties ir. Jo arī, piemēram, valsts budžets tiek veidots, rēķinoties ar šo naudu. Plānojot budžetu vairāku gadu perspektīvā, savlaicīgi jāsāk domāt, kā dzīvosim situācijā, kad Eiropas naudas nebūs. Jau šobrīd būvniecībā ir vērojams nenormāli liels kritums, jo kavējas jaunā perioda fondu finansējuma izmantošana. Tas signalizē to, ka privātās naudas investīcijām nav, savukārt valsts un pašvaldību ieguldījumi būvniecībā pamatā saistīti ar Eiropas naudām. Ja šī ir īstermiņa problēma, jo tūlīt jau tās naudas atkal būs pieejamas un tuvākos 3-4 gadus būs, tad pēc tam gan vairs ne. Ja līdz tam laikam nebūs apstākļu privāto investīciju uzrāvienam, kas kompensē Eiropas un līdz ar to valsts ieguldījumu kritumu, situācija būs ļoti smaga.
Kāpēc šobrīd ir samērā maz privāto investīciju?
Tam ir daudzi faktori. Viens saistīts ar termiņuzturēšanās atļauju pret ieguldījumiem ierobežošanu un krīzi Krievijā, kas atstāj iespaidu uz dzīvokļu sektoru.
Ja skatāmies ceļu būvi, tā šobrīd faktiski pamatā atkarīga no Eiropas naudas. Ja ceļu būvniecībā netiks akumulēti vietējie resursi, nākotnē problēmas būs ļoti lielas. Arī lauksaimniekiem, ja kāds kaut ko grib būvēt, jāpaspēj vēl pēdējā finansēšanas periodā.
Pēc 2020. gada vairs nebūs pilnīgi nekādas naudas?
Nevar teikt, ka nekādas, gan jau būs kādas programmas, bet ne jau tas, ko saucam par naudu investīcijām. Vēl, runājot par lauksaimniecību, skaidrs, ka tāds tehnikas apgreids, kāds bija iespējams pēdējo astoņu gadu laikā, vairs nebūs iespējams. Tiem, kas pieraduši strādāt ar labu tehniku un to samērā bieži atjaunināt, jārēķinās, ka pēc atbalsta beigām tas būs daudz grūtāk izdarāms.
Lai investētu modernizācijā, būs jāņem kredīti.
Šobrīd bankas izsniedz kredītus, rēķinoties, ka ir piešķirts Eiropas līdzfinansējums. Bet arī turpmāk uzņēmējiem tehnika būs jāmodernizē, lai kāpinātu produkcijas ražošanu vai vismaz noturētu iepriekšējā līmenī. Un te ir jautājums: kāda būs valsts politika, lai stimulētu bankas kreditēt?
Bankas ziņo, ka kreditēšana attīstās.
Tas ir dziļākas analīzes vērts jautājums, ko kreditē, vai arī uzņēmējus ārpus Rīgas un ar Eiropas naudu nesaistītus objektus. Es domāju, ka bankas joprojām ir ļoti uzmanīgas, jo ir pamats bažām par ekonomikas izaugsmi, kas nav gluži tāda, kā cerēts. Tāpēc saku, ka svarīgi, kāda būs valsts politika. Jo valstij neviena banka vairs nepieder, visas ir pārdotas.
Ja iepriekšējās krīzes bija grūtāk prognozējamas, tā, kas saistās ar investīciju trūkumu tautsaimniecībā pēc tam, kad beigsies Eiropas finansējums, ir acīmredzama.
Kā jau teicu, gan jau kaut kādas atsevišķas programmas vēl būs, bet, kopumā ņemot, situācija varētu būt visai bēdīga. Politiķiem par to jāsāk domāt jau šodien.
Vai viņi domā?
Finanšu ministrija ar to rēķinās, bet ne jau tā ir atbildīga par ekonomikas stimulēšanu. Ekonomikas ministrijai un premjera birojam jādomā, kā veicināt privātās investīcijas. Taču, lai to darītu, ir jāsaprot, kā darbojas, piemēram, būvniecības sektors. Bet ko mēs redzam? Izņemot to, ka ārprātīgi pieaugusi birokrātija, būvniecībā nekas cits nav mainījies pēdējo divu trīs gadu laikā. Radīta sistēma, kad piekasās par katru burtu kļūdu. Igauņu investoru secinājums, šurp atbraucot: te ir kā kapos. Ja investors grib būvēt lielu objektu, kā agrāk, tā arī tagad neviens viņam nevar pateikt, cik ilgā laikā tiks pie saskaņota būvprojekta.
Nopircis zemi, ieguldījis naudu projekta sagatavošanā, rēķinās, ka iespējami ātri jāpabeidz būvniecība un naudu jāsāk atpelnīt, bet tā vietā nākas gaidīt bezgalīgi ilgi?
Igaunijā, piemēram, projektu saskaņošana notiek elektroniski - sūta un saņem elektroniski parakstītus failus, bet pie mums nēsā ap 30 sējumus cietos vākos no vienas institūcijas uz otru divus, trīs, četrus mēnešus. Un nav nekādu pazīmju, ka kāds gribētu to mainīt.
Tad līdz Eiropas finansējuma beigu laikam mums nepieciešams kaut kāds valdības darba mobilizācijas plāns vai kāda īpaša darba grupa, lai apzinātu šādas problēmas un novērstu, ļaujot privātām investīcijām ieplūst, kad tās īpaši būs nepieciešamas?
Cik tādas darba grupas nav bijušas... Dombrovskis, kad kļuva par premjeru, izveidoja lielo investoru piesaistīšanas darba grupu, visi jau aizmirsuši, ka tāda bijusi, jo vai tad no tās darba bija kāds rezultāts?... Darba grupas nelīdz. Ir vienkārši jāsaprot, ka premjera līmenī - es atvainojos par teicienu - katram par ekonomikas attīstību atbildīgajam ministram jādod bietē, ja viņš nedara neko, lai savu sektoru stimulētu, ja viņš nedomā, kā mazināt birokrātiju, kā uzlabot procedūras un kā piesaistīt investīcijas, pārliecinot par Latvijas priekšrocībām. Ja es būtu ārvalstu investors, nesaprastu, kas ir Latvijas priekšrocības, manuprāt, tādu nav. Bet tā vietā ar nemitīgām pārmaiņām tiek sagrauti pat tie niecīgie centieni iesaistīt cilvēkus uzņēmējdarbībā, kas bija saistīti ar ideju ļaut veidot mikrouzņēmumus. Labi, bija jāierobežo būvniecības uzņēmumu iespējas caur mikrouzņēmumiem optimizēt nodokļus, taču aplamība ir slikto piemēru dēļ graut visu sektoru.
Tātad ne jau ar darba grupām, bet valdības mērķtiecīgu darbu, lai vairotu investīcijas, te var ko līdzēt. Faktiski premjeram no katra ministra būtu jāprasa rīcības plāns tuvākajiem trim četriem gadiem, kā sagatavoties situācijai, kad Eiropas naudas vairs nebūs vismaz tik lielā apjomā kā līdz šim.